Profilakses modeļi un teorijas

Pievēršanos psihoaktīvo vielu lietošanai un tās turpināšanai, kā arī profilakses pasākumu pamatojumu – kā lietošanu novērst, skaidro daudzi modeļi un teorijas. Šajā sadaļā apskatīta tikai daļa no tiem. Šeit izvēlēti tie modeļi un teorijas, kas izmantoti to programmu pamatojumam, kas iekļautas EDDRA datu bāzē. Apskatu sagatavoja A.David, EMCDDA (European Monitoring Centre for Drugs and Drug Addiction) eksperts, un tas pieejams: www.emcdda.europa.eu/html.cfm/index9746EN.html

Modeļu un teoriju pārzināšana ir ne tikai akadēmisks sasniegums, bet dod priekšrocības arī praktiskajā profilakses darbā.

  • Teorijas noskaidro konkrētus elementus vai komponentes, kas pazemina vai paaugstina iespēju lietot atkarību izraisošas vielas, piemēram, pārliecība par normu, sociālās prasmes utt.
  • Teorija izskaidro, kā šie elementi vai komponentes mijiedarbojas, pastiprinot vai pavājinot cita citu, un, protams, kā tās ietekmē uzvedību saistībā ar vielu lietošanu.
  • Tās sniedz reālu un loģisku ieskatu, kā profilaktiskā iejaukšanās varētu iedarboties, un parāda, ka tā ir bāzēta uz pārbaudītu teoriju.
  • Praksē daudzos gadījumos teorijas pārzināšana palīdz noteikt, kuri mainīgie ir jāizvēlas, lai novērtētu iejaukšanās efektivitāti.
  • Nopietns darba teorētiskais pamats pasargā izpildītājus no “instinktīvām aktivitātēm”, jo pamato, kādēļ izvēlēts tāds vai citāds diskusijas vai programmas saturs.
  • Tas ļauj izvairīties no izplūdušas pieejas, kad tiek ņemts vērā katrs uzvedības sociālais, individuālais vai bioloģiskais aspekts, nezinot, cik liela vai maza ir tā ietekme uz uzvedību, kas saistīta ar vielu lietošanu.
  1. Veselības veicināšana

Praksē dažreiz nākas sastapties ar uzskatu, ka psihoaktīvo vielu lietošanas ierobežošanā svarīgākā ir veselības veicināšana, kas ietver arī profilaksi, un abu apakšnozaru uzdevumi tiek sapludināti kopā. Tādēļ ir nepieciešamība apskatīt veselības veicināšanu kā pamatu tālākam profilaktiskajam darbam.

Pasaules Veselības organizācija (PVO) veselības veicināšanu definē kā “procesu, kas uzlabo cilvēku spējas kontrolēt un pilnveidot savu veselību, dod iespēju sasniegt pilnīgu fizisko un garīgo veselību un sociālo labklājību, kur katram indivīdam vai grupai jābūt spējīgai noteikt un realizēt savas vēlmes, apmierināt vajadzības un izmainīt vai uzveikt vides ietekmi”.

Praksē veselības veicināšanas pasākumu uzdevums ir sagatavot augsni profilakses pasākumu veikšanai, un to var uzskatīt par pamatu, uz kura būvēt profilakses ēku. Nav apliecinājuma tam, ka veselības veicināšanas aktivitātes pašas par sevi būtu pietiekamas, lai ierobežotu atkarības problēmu.

 

  1. Kognitīvie un informējošie modeļi

Kognitīvie modeļi pamatojas uz ideju, ka indivīdi rīkojas atbilstoši savām zināšanām un pārliecībai. Tātad, ja indivīds būs informēts par noteiktas uzvedības negatīvajām sekām, viņš izdarīs racionālu un zinošu izvēli, lai mainītu savu uzvedību.

Lielākais kognitīvo modeļu trūkums ir tas, ka tie neņem vērā atšķirību starp nodomiem (nolūkiem) un reālo rīcību, kuru daudzos gadījumos ietekmē sociālo, emocionālo un psiholoģisko faktoru kopums.

2.1.Ticības veselīgai dzīvei modelis (Health belief model, I.Rosenstock, M.Becker)

Vadmotīvs: mēs sliecamies rīkoties un loģiski lemjam atbilstoši mūsu rīcībā esošajām zināšanām.

Šis modelis pamatojas uz priekšstatiem, ka iespējamais saslimšanas risks un ieguvums no rīcības, kas ļautu izvairīties no saslimšanas, ir galvenie faktori, kas motivē uz veselīgu rīcību. Tiek uzskatīts, ka faktoloģiskās informācijas nodrošināšana par psihoaktīvo vielu lietošanas negatīvajiem efektiem un radīto kaitējumu radīs negatīvu attieksmi un tādējādi atturēs no šādu vielu lietošanas uzsākšanas vai tās turpināšanas. Modelis tika izstrādāts ASV pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados un tiek lietots arī šodien.

Galvenie faktori (mainīgie):

  • zināšanas par psihoaktīvajām vielām;
  • zināšanas par šo vielu lietošanas negatīvajām sekām.

Trūkumi: Modeļa pamatā ir pieņēmums, ka jebkuru uzvedību nosaka tikai racionāls prāta lēmums. Diemžēl dzīvē emocionālie un sociālie faktori mēdz būt spēcīgāki par racionālajiem apsvērumiem. Bieži vien noteicošie ir situatīvie faktori, sociālā ietekme.

Piemērs: Analizējot prezervatīvu lietošanu pusaudžu vidū, lai izvairītos no HIV infekcijas, var izdarīt šādus secinājumus: iespējamo draudu līmenis (HIV infekcija) tiek uztverts kā ļoti augsts, arī iespējamā personīgā apdraudētība (inficēšanās ar HIV) tiek vērtēta kā pietiekami augsta, tāpat pozitīvi tiek vērtēta iespējamā aizsardzība (prezervatīvu lietošana), bet iespējamā ārstēšanas efektivitāte tiek uztverta kā zema. No tā izriet, ka pusaudžiem vienmēr vajadzētu lietot prezervatīvus. Reāli tas tā nav, prezervatīvi bieži netiek lietoti, jo  emocionālajiem un sociālajiem faktoriem seksuāla kontakta uzsākšanā  ir svarīgāka loma nekā zināšanām par risku.

2.2. Pārdomātas rīcības (plānotas uzvedības) – attieksmes modelis (Reasoned action – attitude model, D.Fishbein, I.Azjen)

Vadmotīvs: Mēs izturamies un lemjam atbilstoši savai vērtību sistēmai un ņemot vērā citu uzvedības normas. Uzvedību nosaka mūsu nodomi jeb nolūki.

Pārdomātas rīcības teorija pauž uzskatu, ka indivīda iecerēto uzvedību nosaka divas komponentes:

  • indivīda attieksme (iekšējais faktors) pret savu rīcību un
  • sociālo normu (ārējais faktors) uztvere.

Autori secina, ka attieksme biežāk nosaka nodomus (nolūkus), nevis uzvedību.

Katrs indivīds, izvērtējot savu iespējamo uzvedību, sociālās normas var ņemt vērā atšķirīgā pakāpē. No tā izriet, ka atkarības vielu lietošana ir racionāla lēmuma (nodoma) rezultāts, jo jaunais cilvēks zina, ka būs negatīvas sekas, un pārzina sociālās normas šajā jautājumā. Kopumā uzvedība, kas skar katra cilvēka veselību, pamatojas uz viņa iecerēm vai nodomiem. Ja jūs nolemsiet dzīvot veselīgi, tad tā arī būs. Šo modeli plaši lieto, lai izskaidrotu motivāciju lietot atkarības vielas, un tas piedāvā ērtu struktūru, kā novērtēt attieksmes un ietekmējošo apstākļu relatīvo svarīgumu indivīda uzvedības veidošanā.

Galvenie faktori (mainīgie): sociālā izziņa (cognition – uztveres un iemācīšanās psiholoģiskais rezultāts un domāšana) un uzvedība:

  • tieksme lietot atkarības vielas kādā noteiktā laika posmā;
  • izprastais risks attiecībā uz atkarības vielu lietošanas kaitīgumu;
  • vecāku un vienaudžu iecietības pret šo vielu lietošanu uztvere;
  • visas sabiedrības, jauniešu un vienaudžu atkarības vielu lietošanas biežuma uztvere.
  1. Sociālās ietekmes modeļi

Sociālās ietekmes modeļos pieņem, ka sociālajiem faktoriem ir galvenā loma atkarības vielu lietošanas uzsākšanā un lietošanas sākuma fāzē. Sociālās ietekmes avoti ir: plašsaziņas līdzekļi, vienaudži un ģimene. Šo modeļu nozīmi svarīgi atzīmēt tādēļ, ka tie bija pirmie atkarības profilaksē, kas paredzēja būtiski izmainīt uzvedību. Sociālās ietekmes modeļu izmantošana ir alternatīva citām pieejām, piemēram, informācijas izplatīšanai un speciālajai izglītošanai, kas visas kopā nodrošina “kompetences paaugstināšanu”. Sociālās ietekmes modeļi ir visai svarīgas veiksmīgu atkarības profilakses pieeju komponentes.

3.1. Sociālās iemācīšanās teorija (Social Learning Theory. A.Bandura)

Vadmotīvs: Mūsu uzvedību vairāk ietekmē citas “svarīgas personas vai avoti” nekā mūsu zināšanas vai nodomi (nolūki).

Bandura kā pārāk vienkāršotu noliedz biheivioristu teoriju, kas apgalvo, ka vide rada atbilstošu uzvedību katram, kas tur atrodas. Viņš papildina šo teoriju ar atziņu, ka personības attīstība ir apkārtējās vides, uzvedības un indivīda psiholoģisko procesu mijiedarbības rezultāts. Autors sociālās iemācīšanās teoriju sauc arī par mācīšanos novērojot, jo te tiek uzsvērts citu cilvēku uzvedības, attieksmes un emocionālās reakcijas atdarināšanas un modelēšanas svarīgums. Uzvedības modelēšanas procesu veido atsevišķas komponentes: uzmanības pievēršana, novērotā saglabāšana, reproducēšana un motivēšana.

Galvenie faktori (mainīgie):

Vides mainīgie faktori:

  • kā vietējā sabiedrība/grupa uztver psihoaktīvo vielu lietošanas problēmu;
  • vai vecāki pieņem šādu uzvedību;
  • vecāku normas, kas attiecas uz psihoaktīvo vielu lietošanu.

Individuālie mainīgie: sociālā izziņa (cognition) un rīcība (conduct).

Faktori, uz kuriem modelis iedarbojas:

  • uzskats, ka ir viegli piekļūt šīm vielām (iedomātā pieejamība);
  • cigarešu un alkohola pirkšana ģimenes vajadzībām;
  • eksperimentēšana ar psihoaktīvajām vielām;
  • cik normāli tiek uztverts tas, ka draugi lieto atkarības vielas;
  • attieksme pret legālo atkarības vielu popularitāti un reklāmu;vērtības.

3.2. Dzīves prasmju teorija  (Life Skills Theory. G.Botvin)

Vadmotīvs: Mūsu mijiedarbību ar mums “nozīmīgajiem” citiem var ietekmēt sociālo un individuālo prasmju iemācīšanās.

Lai gan dzīves prasmju teorija postulē, ka veselībai kaitīga uzvedība ir sarežģītas mijiedarbības, kura notiek starp personas sociālajiem un vides faktoriem, rezultāts, tomēr tajā tiek pieņemts, ka indivīda uzvedību būtiski nosaka viņa individuālās prasmes un tādēļ indivīdam jābūt apmācības centrā. Dzīves prasmju teorijā svarīgākais: problēmu risināšanas prasmes, kritiska domāšana, saskarsmes prasmes, sevis apzināšanās, spēja tikt galā ar stresu. Dzīves prasmju pieeja dod iespēju apgūt prasmes, kas ļauj izvairīties no manipulēšanas, ko rada ārējā ietekme. Tā palīdz jaunajiem cilvēkiem kontrolēt savu uzvedību un pieņemt zinošus lēmumus, kas veidos pozitīvu uzvedību un vērtības.

ASV (kur programma pirmoreiz izstrādāta) praktizētā dzīves prasmju programma galvenokārt cenšas mainīt trīs komponentes, kas tiek atzītas par lietošanas uzvedību veicinošām: prasmi pretoties piedāvājumam, individuālās pašvadības prasmes, sociālās prasmes.

Galvenie faktori (mainīgie): pašpārliecinātība,  lēmumu pieņemšanas prasmes, prasmes tikt galā ar stresu, problēmu risināšanas prasmes, sociālās prasmes.

Trūkumi: Daži jaunākie dzīves prasmju programmas novērtēšanas rezultāti liecina, ka šai programmai, tāpat kā jebkurai citai vispārīgās (universālās) profilakses programmai, nav būtiskas ietekmes uz atkarības vielu lietošanas uzsākšanu vai turpināšanu. Tomēr daudzie novērtēšanas rezultāti, kas veikti ilgstošā laika posmā, attaisno šādu programmu pozitīvo ieguldījumu atkarības profilaksē.

3.3. Normatīvie uzskati  (Normative beliefs, W.Hansen)

Vadmotīvs: Normatīvo uzskatu teorija bāzējas uz sociālās ekoloģijas teorijas, kas postulē, ka tā vietā, lai meklētu cēloņus indivīdā vai arī veidā, kā indivīds socializējies, jāfokusējas uz pašu sociālo sistēmu un to, kā šī sistēma ietekmē indivīdu.

Teorijā tiek pieņemts, ka pūliņi izmainīt vielu lietošanas uzvedību vairāk jāvirza uz vides izmaiņām un ne tik daudz uz indivīdu. Termins “normatīvie uzskati” attiecas uz indivīda uztveri par to, cik daudz vai bieži viņa draugi lieto kādu psihoaktīvo vielu un vai viņš šādu rīcību atbalsta. Persona, kas saskatīs vienaudžu grupas uzvedībā pozitīvu attieksmi pret lietošanu, arī pati būs motivēta lietot alkoholu vai citas psihoaktīvās vielas, lai iegūtu sociālo akceptu. Bet, ja vienaudži tās nelieto, arī indivīds to nedarīs, jo nevēlas saņemt sankcijas.

Šī pieeja cenšas mainīt daudzu jauno cilvēku maldīgo priekšstatu par lietošanas biežumu vai daudzumu vienaudžu vidē. To mēdz apzīmēt ar terminu “normatīvā izglītošana” (normative education).

Galvenie faktori (mainīgie):

  • Uztvere, vai vienaudži un vecāki akceptē vielu lietošanu.
  • Uztvere un novērtējums, kā psihoaktīvās vielas tiek lietotas visā sabiedrībā, jauniešu vidē un vienaudžu grupā.
  • Uztvere, kā plašsaziņas līdzekļi attiecas pret tabakas, alkohola un marihuānas lietošanu, kāda ir sociālā ietekme uz to.
  1. Socioloģiskie un “stadiju” modeļi

Socioloģiskie un “stadiju” modeļi tiek izstrādāti kopš pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidus. Tie ir jaunākās paaudzes modeļi, kas fokusējas uz vielas lietošanas stadijām kā efektīvas iejaukšanās plānošanas pieeju. Idejas pamatā ir doma, ka profilakses stratēģijām jābūt specifiski piemērotām tam jauno cilvēku atkarības vielu lietošanas “karjeras” posmam, uz kuru var attiecināt viņu šā brīža lietošanas pieredzi.

4.1. Evolūcijas teorijas modeļi (Evolution theory models, E.Kandel)

Vadmotīvs: attālinot atkarības vielu lietošanas uzsākšanu, var ietekmēt tālāko to lietošanas attīstību un mazināt problēmu rašanos.

Šī pieeju grupa bāzējas uz secības un attīstības teorētiskajām koncepcijām. Atkarības vielu lietošana attīstās secīgā procesā, kas ietver dažāda veida vielas lietošanas un deviantas uzvedības pakāpes, kuras rada sociālās attiecības, kurās subjekts atrodas (ģimenes vēsture, atkarības vielu lietošana).

Viens no agrākajiem piemēriem ir “stadiju teorija”. Tā ir kā karkass, ap kuru attīstījušās specifiskas teorijas, kas raksturo atkarības vielu lietošanas uzsākšanas uzvedību, turpināšanu un regresiju. Tā postulē, ka atkarības vielu lietošanas sākuma stadijā tiek lietota vismaz viena legāla viela (alkohols un/vai tabaka), bet nākamajā tiek lietota marihuāna vai kāda cita nelegāla viela. Autore uzsver, ka agra atkarības vielu lietošanas uzsākšana ir izšķirošais riska faktors rīcībai, kas virza uz regulāru lietošanu.

Otrs piemērs, kas raksturo atkarības vielu lietošanas uzsākšanu, ir Werch un DiClemente attīstītais “pakāpenisko izmaiņu” modelis. Atkarības vielu lietošana izveidojas, izejot vairākas stadijas. Sākumā ir vērošana un nolūku formēšanās (kas vēl neparedz to, ka jālieto pašam), tad – pārdomas, kas lietošanas iespējamību uztver nopietni. Tad seko sagatavošanās (nolūks lietot tuvākajā laikā), rīcība (sāk reāli lietot) un visbeidzot – regulāra lietošana. Šo modeli šodien neuzskata par lietderīgu profilaksei.

 

4.2. Sociālās ekoloģijas modelis/ekoloģiskais – vides modelis (Social ecology model/ecological – environmental model. J.D.Hawkins, J.G.Weiss / K.L.Kumpfer, C.W.Turner)

Vadmotīvs: Lai sasniegtu stabilas un ilglaicīgas uzvedības izmaiņas, jāiesaista trīs sociāli svarīgas jomas: ģimene, skola, sabiedrība/grupa.

Šīs grupas modeļi fokusējas uz makrosociālo līmeni, sociālo vidi, iedzīvotāju/institūciju sadarbību, kā arī piesaista ģimeni, skolu un vienaudžus, jo tie visi var ietekmēt indivīdu un viņa uzvedību attiecībā uz atkarības vielu lietošanu. Modeļi apskata arī indivīda mainīgos, piemēram, pašefektivitāti, un fokusējas uz subjektīvo stresu.

Sociālās ekoloģijas modeļa izstrāde notika 1985.–91. gadā. Tā ir jaunākā pieeja profilakses teorijā. Šis modelis paredz, ka iedarbīgām profilakses pieejām jāietver elementi, kas var uzlabot ģimenes un sociālo klimatu, pašefektivitāti, piesaisti skolai un attiecības ar vienaudžiem. To var sasniegt, nosakot un uzturot skaidrus noteikumus un robežas, kā arī izrādot stingru atbalstu un sniedzot atalgojumu pozitīvai rīcībai.

4.3. Inovāciju izplatības teorija (Diffusion of innovation theory, D.Olszewski)

Vadmotīvs: Paredzēt atkarības vielu jaunu lietošanas formu izplatību, apjaušot, kas visdrīzāk mēģinās lietot jaunās vielas, kā notiks jauno lietošanas modeļu izplatība un kādēļ tā notiks.

Krājas arvien vairāk pierādījumu tam, ka jauni cilvēki var pārņemt vielu lietošanas jaunos modeļus tādā veidā, kas saskan ar inovācijas teorijas atziņām.

Teorija fokusējas uz:

  • dažādiem indivīdu tipiem (novatori un ātri jaunā pārņēmēji ir tie, kam ir paaugstināta tieksme lietot jaunas vielas, tad seko tie, kuriem nepieciešama apkārtējo ietekme jeb spiediens, lai sāktu lietot, un tie, kas pakļaujas kādas vides normām, kuras atbalsta jauno vielu lietošanu);
  • procesu, kurš katram jaunu vielu lietošanas uzsācējam ir jāiziet (no pirmās pozitīvās informācijas ieguves līdz regulārai lietošanai);
  • jaunās vielas īpašībām, kas ietekmē varbūtību, ka šī viela tiks plaši lietota (kādas ir lietošanas negatīvās sekas, cik ērti uzsākt lietot, cik bieži redz citus lietojam, iegūtās sajūtas, kādas ir priekšrocības salīdzinājumā ar citu vielu lietošanu, vērtējot no sociālās dzīves aspekta).

Pirms jaunie cilvēki sāk atkārtoti lietot kādu jaunu vielu, viņiem jāiziet vairākas stadijas: zināšanu ieguve, pārliecības veidošanās, lēmuma īstenošana un apstiprinājuma gūšana gaidītajam. Šo procesu ietekmē pati viela un tās lietošanas negatīvās sekas: cik viegli to pamēģināt un kāda ir izjustā iedarbība un sekas; kādi ir ieguvumi, salīdzinot ar citu vielu lietošanu, un jauno sociālo normu konkurētspēja ar pastāvošajām.

Šis teorētiskais modelis nodrošina pamatu profilaksei, jo tas fokusējas uz dažādām sociālajām lomām un to ietekmi (kas ietekmē: novators, uzskatu līderis, izmaiņu atbalstītājs vai to pretinieks). Pakāpe, kādā novators var ietekmēt apkārtējos un draugus, var būt atkarīga no tā, cik veiksmīgi viņš apgūst un demonstrē savu jauno rīcības modeli. Šīs lomas nav statiskas, tās var mainīties kaut kāda notikuma vai uzskatu maiņas dēļ.

Kopumā – svarīgākais ziņu avots par jaunajām vielām ir plašsaziņas līdzekļi un internets. Paradoksāli, bet šādā veidā profilakses kampaņas (vai filmas par jauno vielu lietošanu) var izplatīt informāciju, kas veicina to pamēģināšanu un lietošanu. Jebkura mārketinga stratēģija apzināti pasniedz jauno produktu tā, ka tiek uzsvērts tā īpašību salīdzinājums ar citu, pazīstamāku, vielu īpašībām. Piemēram, ekstazī lietotāji ātri pieņems jauno vielu, ja tā tiks pasniegta kā “jaunā ekstazī”.

Šis atkarības vielu lietošanu nejauši veicinošais ceļš jāņem vērā, plānojot profilakses darbu un izstrādājot likumdošanu. Jāparedz plašsaziņas līdzekļu un interneta loma un jāstrādā ar šo auditoriju, lai ietekmētu metodes, kā pasniegt informāciju par atkarības vielām, īpaši jaunajām un to lietošanas izplatības līmeni, kā arī jāmāca atturēties no jauno vielu īpašību salīdzināšanas ar jau esošajām vielām.

  1. Vispārizglītojošie un sociālās ietekmes modeļi

Balstoties uz sociālās ietekmes modeli, vispārizglītojošie sociālie modeļi pārstāv pieeju, kas pamatojas uz riska un aizsargājošiem faktoriem, kas ietekmē jauno cilvēku attieksmi un uzvedību pret psihoaktīvo vielu lietošanu. Šai sakarā jāapskata tādas tēmas kā saikne/piesaiste un elastība. Saikne raksturo piederības sajūtu, kā arī stipras un jēgpilnas attiecības ar ģimeni, skolu, vienaudžiem un apkārtējo sabiedrību. Elastība attiecas uz tām rakstura kvalitātēm, kas palīdz cilvēkam tikt galā ar dzīves problēmām un prasībām, kas dažreiz rodas, un adekvāti uz tām reaģēt. Te ļoti svarīgs ir vecāku atbalsts un tas, kā pieaugušie pilda savas lomas. Vispārizglītojošie un sociālās ietekmes modeļi tiek izmantoti kā bāze daudzās veiksmīgās profilakses programmās un jo īpaši – selektīvajā profilaksē. Šis modelis piedāvā praktisku un pozitīvi orientētu rīcību un reakciju pat ļoti grūtās situācijās.

5.1. Problemātiskas (disfunkcionālas) uzvedības modelis (Problem behaviour model, R.Jessor and S.L.Jessor)

Vadmotīvs: Atkarības vielu lietošana ir tikai viena no iespējām, kā izpaužas slieksme uz problemātisku uzvedību.

Šī teorija fokusējas uz dinamisku mijiedarbību starp uzvedību (vispārpieņemtu vai ne), vidi (sociālo kontroli un atbalstu) un personību, un problemātisku uzvedību skaidro kā šīs mijiedarbības rezultātu. Agri izpausta antisociāla uzvedība ir priekšnosacījums atkarības vielu lietošanai. Modelī svarīga nozīme ir socializācijas procesam un izpratnei par uzvedības adekvātumu, piemēram, par sakarību starp noziedzību, atkarības vielu lietošanu un seksu bez aizsardzības.

Problemātiskas uzvedības modelis atzīst, ka jauno cilvēku uzvedība ir sarežģītas mijiedarbības starp viņiem un apkārtējo vidi rezultāts, ņemot vērā savstarpējo ietekmi starp izziņas, attieksmes, sociāliem, personības un uzvedības faktoriem. Jaunie cilvēki iesaistās riskantā uzvedībā, piemēram, atkarības vielu lietošanā, ar domu, ka tas palīdzēs sasniegt iecerētos mērķus. Šāda rīcība tiek uztverta kā funkcionāla, piemēram: ka tā palīdzēs tikt galā ar kļūdām, garlaicību, nelaimīgumu, sociālo izolētību vai zemu pašnovērtējumu. Teorija paredz, ka varbūtība iesaistīties atkarības vielu lietošanā ir augstāka tiem, kas mazāk efektīvi apguvuši paņēmienus, kā pārvarēt grūtības, kuriem ir zemāks sociālo prasmju līmenis un augstāka sociālā spriedze. Ir izvirzīti riska un aizsargājošie faktori attiecībā uz personas īpašībām, apkārtējā uztveri un uzvedību, kas tālāk ietekmē jauno cilvēku problemātiskas uzvedības rašanos. Šie modeļi spēj izskaidrot svarīgo atgriezenisko ietekmi starp riska un aizsargājošiem faktoriem un parādīt: jo spēcīgāka aizsardzība, jo mazāks risks, ka uzvedība kļūs problemātiska.

Galvenie faktori (mainīgie):

Vides mainīgie: psihoaktīvo vielu lietošanas izplatība ietekmes sfērā esošo cilvēku (draugu, radinieku u.c.) vidū.

Starpposma mainīgie: mērķa grupas sociāla vai antisociāla uzvedība, uzņēmība pret pamudinājumu lietot atkarības vielas.

5.2. Sociālās attīstības modelis   (Social development model, J.D.Hawkins, R.F.Catalano)

Vadmotīvs: Elastīgums ir līdzīgs tam, kā gumijas pīle reaģē uz tās saspiešanu: tā saplok, bet tad nekavējoties atgriežas sākotnējā stāvoklī.

Sociālās attīstības stratēģija nosaka, ka veiksmīga piesaiste ģimenei, skolai, vienaudžiem un apkārtējiem nodrošina jaunajiem cilvēkiem vislielākās izredzes kļūt par stipriem un veselīgiem pieaugušajiem. Un pretējais – vāja piesaiste visām šīm jomām visdrīzāk var novest pie deviantas uzvedības un atkarības vielu lietošanas. Lai justos piederīgi katrai no minētajām jomām, jaunajiem cilvēkiem jānodrošina sajūta, ka viņi ir mīlēti, atzīti un nozīmīgi, spējīgi un svarīgi. Viņiem jābūt prasmēm īstenot dotās iespējas un vajadzīgajām zināšanām, kas nepārtraukti jāpapildina. Sociālās attīstības modelis nodrošina teorētisko pamatojumu riska mazināšanai un uz aizsardzību balstītai profilaksei. Tas neatzīst tikai riska mazināšanu, bet tā vietā piedāvā koncentrēties uz aizsargājošo faktoru stiprināšanu un palīdzēt jaunajiem cilvēkiem izkopt nepieciešamo  “elastīgumu”, kas nepieciešams, lai atteiktos no psihoaktīvo vielu lietošanas.

Galvenie faktori (mainīgie):

  • ģimenes socializācijas līmenis, vecāku prasme izglītot;
  • veselīga uzvedība un psihosociālā integrācija;
  • bezierunu adaptācija videi (neadekvāta socializācija);
  • motivācija un skolas apmeklēšana;
  • ģimenes saišu stiprums;
  • attieksme pret konfliktiem ģimenē.

 

profilakses modeļi un teorijas