Mobings pusaudžu vidū. Kā atpazīt mobingu no jauniešu puses un kā rīkoties?

mobings

 

Mobings jeb sistemātiska pārdarīšana pusaudžu vidū nav jauna parādība, tā ir bijusi sastopama jau kopš seniem laikiem. Skatoties no pieaugušā viedokļa, pārdarīšana pusaudžu vidū ir gan bezjēdzīga, gan nežēlīga, bet diemžēl tā ir bieži sastopama. Liela daļa no pieaugušajiem ar to ir saskārušies paši būdami pusaudži. Mācoties skolā, bieži klasē ir bijis kāds vai kādi, kas tiek izvēlēti par pārdarīšanas upuriem. Bieži tā ir nepiedienīgu iesauku izdomāšana, kas tiek mērķēta uz upura trūkumiem, kā arī sistemātiska pusaudža kaitināšana, gan verbāli, gan fiziski aizskarot viņu. Mūsdienās, attīstoties e-videi, ir parādījušies jauni instrumenti kā to iespējams īstenot.

Lai gan sākotnēji šķiet, ka ir viegli saprast, kas ir sistemātiska pārdarīšana pusaudžu vidū, kādā veidā tā izpaužas un kurš tiek izvēlēts par šīs pusaudžu uzvedības upuri, ne vienmēr tā atbilst stereotipiskam uzskatam, ka pāridarītājs ir vecāks puisis, kurš iekausta jaunāku vai mazāku klasesbiedru. Pārdarīšana pusaudžu vidū ir agresīva uzvedība skolas vecuma pusaudžu vidū, kas sevī ietver iedomātu vai reālu spēku disbalansu. Tā var izpausties dažādos veidos un formās, bet visās situācijās vienojošais ir gan pāridarītāja, gan upura, gan novērotāju klātbūtne.

Pārdarīšana sevī ietver uzvedību, kas nav pieņemama upurim, pret kuru tā ir vērsta. Pārdarīšanas situācijās kā pāridarītājs, tā upuris saprot, ka pāridarītājam ir lielāka vara/spēks noteiktā situācijā kā upurim, pat ja citi faktori abiem ir vienlīdzīgi. Pāridarītājs vai nu atkārto savu uzvedību pret upuri vai arī viņam ir iespēja to atkārot. Pārdarīšanas sekas ir spēcīga emocionāla vai fiziska ietekme uz upuri.

Atkarībā no situācijas, darīt otram pāri nozīmē otru pazemot, kaitināt, atklāt kādu citiem nezināmu lietu par otru, vai kādā citā veidā sāpināt viņu.

Ne vienmēr ir viegli paredzēt, kurš pusaudzis var kļūt par pārdarīšanas upuri, jo bieži par upuri var kļūt jebkurš. Tomēr tiem, kuriem tiek biežāk nodarīts pāri, piemīt dažas vienojošas personības īpašības – viņi ir piesardzīgāki saskarsmē ar citiem, kautrīgāki, vairāk uz iekšu vērsti, ar zemāku pašvērtējumu un ierobežotu draugu loku. Pētījumos par pārdarīšanu konstatēts, ka upuri mēdz būt zēni, kuri ir mazāki un vājāki nekā viņu vienaudži.

Arī pusaudzim, kurš var kļūt par pāridarītāju, raksturīgas kopīgas personības iezīmes. Piemēram, pāridarītāji biežāk ir konfrontējoši, agresīvi, viņi izmanto manipulēšanu, lai panāktu sev vēlamos rezultātus, ātri aizsvilstas un ir impulsīvi savā uzvedībā.

Svarīgi ir atzīmēt, ka apcelšanas rezultātā cieš ne tikai upuris, bet arī pats pārdarītājs un arī tie, kas ir pārdarīšanas novērotāji. Pusaudži, kuri ir piedzīvojuši apcelšanu, kļūst vēl klusāki, noslēgtāki, un tas rada vēl izteiktākas grūtības saskarsmē un attiecību veidošanā ar vienaudžiem. Ir svarīgi atzīmēt, ka sekas var būt arī dusmas un vienaldzība. Upurim ir tendence uz pašizolēšanos, dzīvošanu savā pasaulē vai šauru interešu grupu veidošanu, kuras skatījums uz apkārtējo pasauli ir izteikti alternatīvs vai radikāls.

Protams, ir grūti just līdzi pārdarītājam, kurš ar nodomu aizskar vienaudžus vai jaunākus pusaudžus un priecājas par to, bet diemžēl arī paši pārdarītāji bieži izjūt izteiktu emocionālu nestabilitāti, kas ir līdzīga viņu upuriem. Pārdarītājiem ir lielāks risks pusaudžu vecumā sākt lietot dažādas apreibinošas vielas, kā arī agri iesaistīties seksuālās attiecībās. Viņi biežāk iesaistās kautiņos, bojā citu īpašumus, kā arī neattaisnoti kavē stundas vai pat pārtrauc mācības.

Nereti pārdarīšanas novērotājiem netiek pievērsta uzmanība, taču viņiem ir jāvelta tikpat uzmanības kā upurim un pāridarītājam. Bieži vien pārdarīšana notiek publiski, jo tādā veidā pāridarītājs iegūst lielāku auditoriju un ietekme uz upuri ir vēl spēcīgāka. Ir saprotams, kādēļ novērotāji biežāk izvēlas nepārtraukt apcelšanu – viņi baidās paši kļūt par upuriem. Tāpēc novērotāji neiesaistās pārdarīšanā, izliekas, ka tā nav viņu darīšana. Tāpat novērotāji uzskata, ka viņu iesaistīšanās neko nemainīs. Iespējams, ka paši novērotāji iepriekš ir piedzīvojuši, ka, izstāstot pieaugušajiem par pārdarīšanu, pieaugušie nav atbilstoši rīkojušies, lai to novērstu.

Fiziskās sāpes pāriet salīdzinoši ātri, bet emocionālās sāpes pusaudzi var pavadīt visas dzīves garumā. Tās spēcīgi ietekmē pašvērtējumu, jo, piedzīvojot sistemātisku pārdarīšanu, negatīvi tiek ietekmēta spēja sevi redzēt kā varošu un spējīgu personību. Būtībā pārdarīšanas mērķis ir iedvest bailes un riebumu upurim pašam pret sevi.

Saistībā ar sistemātisku pārdarīšanu sabiedrībā valda dažādi mīti, kuri nepalīdz efektīvi pārtraukt pārdarīšanu un palīdzēt tajā iesaistītajiem pusaudžiem. Šo mītu apzināšanās pieaugušajiem palīdzēs izvēlēsies atbilstošāko rīcību kā pārtraukt pārdarīšanu. Pirmkārt, tiek uzskatīts, ka pusaudzim pašam ir jātiek galā ar problēmām un ka pārdarīšana skolā ir normāla parādība, jo tā vienmēr ir eksistējusi. Pieaugušie mēdz teikt, ka arī viņi skolā ir saskārušies ar pārdarīšanu un paši bez palīdzības tikuši galā. Vēl pieaugušie iesaka pusaudzim konfliktu risināšanas stratēģijas (piemēram, ignorēt pāridarītāju), kas ne tikai neveicina labvēlīgu situācijas atrisināšanos, bet neatrisina to vispār. Otrkārt, pieaugušie uzskata, ka tā ir paša pusaudža vaina, ka viņam dara pāri. Viņi uzskata, ka upuris pats provocē šādu izturēšanos pret sevi. Tādā veidā pieaugušie akceptē pārdarīšanu un veicina tās tālāku esamību un sistemātiskumu. Taču jāpatur prātā, ka darīt kādam pāri – tā vienmēr ir tikai un vienīgi pāridarītāja izvēle un tikai un vienīgi viņš ir atbildīgs par to kā viņš izturas pret otru. Treškārt, valda arī uzskats, ka zēni biežāk ir apcelšanas upuri. Tas ir aplami, jo meitenei ir tik pat liels risks kļūt par upuri kā zēnam. Ir vairākas atšķirības starp pārdarīšanu zēnu vidū un pārdarīšanu meiteņu vidū. Viena no atšķirībām ir tā, ka meitenes retāk izmanto fizisku pārdarīšanu, bet biežāk emocionālu vai virtuālu pārdarīšanu. Vēl viena atšķirība ir tā, ka sistemātisku pārdarīšanu meiteņu vidū ir grūtāk konstatēt, jo tā ir rafinētāka, niansētāka un tāpēc pieaugušiem daudz grūtāk pamanāmāka. Piemēram, daudz grūtāk ir pamanīt upura virzienā raidītus nievājošus smīnus vai acu skatienus nekā dzirdēt skaļi izteiktus apvainojumus. Ceturtkārt, pieaugušie uzskata, ka novērotājiem ir maza nozīme pārdarīšanas gadījumos vai arī ka novērotāji nevar neko ietekmēt pārdarīšanas procesā. Tomēr, kā tika minēts iepriekš, novērotāji ir ļoti svarīga pārdarīšanas sastāvdaļa, ko pāridarītājs izmanto, lai izrādītu savu varu. Patiesībā novērotāju iesaiste pamanot, ziņojot un pārtraucot pārdarīšanu veicina to, ka mazinās ar pusaudža apcelšanu saistīti gadījumi. To zinot, pieaugušajiem ir lielas iespējas pārtraukt pārdarīšanu savlaicīgi.

Svarīgi ir ne tikai palīdzēt upurim, bet tikpat nozīmīgi ir sniegt palīdzību pāridarītājam, lai mazinātu viņa nepieņemamo uzvedību. Ja netiek sniegta palīdzība arī pāridarītājam, tad tiek veicināta turpmāka pārdarīšana – pāridarītājs atradīs citu upuri un turpinās apcelšanu. Būtiski ir izglītot pusaudžus, ka pārdarīšana ir nepieļaujama un ka tai ir ļoti nopietna ietekme uz pusaudžu tālāko attīstību. Jāpalīdz pusaudžiem atrast sabiedrībai pieņemamas un vērtīgas aktivitātes, kurās viņš var piedzīvot to, ka viņam izdodas un viņš ir veiksmīgs.

Kā palīdzēt pārtraukt sistemātisku pārdarīšanu pusaudžu vidū:

  1. Ja pusaudzis stāsta, ka viņam tiek darīts pāri, neignorējiet to, bet iesaistieties problēmas risināšanā un piesaistiet kompetentus speciālistus (psihologu, sociālo pedagogu).
  2. Pārrunājiet un skaidrojiet pusaudžiem, ka problēmu risināšana vai citu uzmanības iegūšana nav pieņemama, izmantojot vardarbību. Māciet pusaudžiem konfliktu risināšanas stratēģijas, kas ir tendētas uz mierīgu konfliktu risināšanu.
  3. Iedrošiniet pusaudžus runāt par grūtībām, ar kurām tie saskaras.
  4. Izglītojiet pusaudžus un pieaugušos, kas ir mobings jeb sistemātiska pārdarīšana, un kādas ilgtermiņa sekas tā atstāj.
  5. Izskaidrojiet, kādi ir noteikumi, un kādas sekas iestājas, ja noteikumi netiek ievēroti.
  6. Iedrošiniet novērotājus – gan bērnus, gan pieaugušos – iesaistīties, lai pārtrauktu pārdarīšanu.
  7. Sniedziet atbalstu pusaudžiem, kas ir cietuši no pārdarīšanas. Palīdziet viņiem attīstīt prasmes, kas ļauj efektīvāk risināt viņu grūtības.
  8. Neignorējiet pāridarītāju! Viņam arī ir nepieciešama palīdzība.

 

Raksts tapis Rīgas domes Labklājības departamentam sadarbībā ar psych.mag. Krišjāni Zarembu.

 

Foto no nobullying.com