Kā veidojas bērna balsta un kustību sistēma? Uzzini vairāk!

Ortopedija_VP skolaBērniņam sperot pirmos soļus un sākot staigāt, augšanas procesā veidojas tādas fizioloģiskas izmaiņas, kā pēdas veidošanās, kāju forma un stāja. Uzzini vairāk par bērnu ortopēdijas jautājumiem!

Katram mazulim šo procesu var ietekmēt tādi faktori, kā, piemēram, iedzimtība, pareizs kāju balsts vai citi fizioloģiski procesi, piemēram, gūžas locītavu stāvoklis. Katrs bērna attīstības posms, katrs pēdas strukturāls vai funkcionāls traucējums var ietekmēt visu ķermeni, īpaši balsta un kustību orgānu sistēmu, un ne velti mugurkaulu var dēvēt par cilvēka balstu visa mūža garumā. Tādēļ zināšanas un savlaicīga ārsta konsultācija var būt noteicošs faktors veselīgam bērna augšanas procesam un visai turpmākajai dzīvei, jo diagnosticējot ortopēdiskas problēmas agrīnā stadijā, ārstēšana var būt visefektīvākā. Tajā pašā laikā vērts zināt, ka kāju un pēdu attīstības procesā notiekošās izmaiņas, arī vizuāli pamanāmās (piemēram, X vai O veida kājiņas), ir dabisks process, un ne vienmēr ir pamats satraukumam.

Lai vairāk uzzinātu par bērnu ortopēdisko veselību, uz sarunu aicinājām VSIA „Bērnu klīniskās universitātes slimnīca” bērnu ortopēdijas un mugurkaula ķirurgu dr. Jāni Upenieku, kurš bija arī „Vinnija Pūka skolas” semināra vadītājs par bērnu ortopēdijas jautājumiem.

Kas ir ortopēdija, un kāda ir tās loma bērna veselības uzlabošanā?

Ortopēdija ir medicīnas nozare, kas nodarbojas ar balsta un kustību orgānu sistēmas profilaksi, pēta un ārstē slimības, kas izraisa tās bojājumus vai deformāciju. Savukārt ortopēds ir speciālists, kurš šīs balsta un kustību sistēmas slimības un bojājumus atpazīst un ārstē.

Uzreiz pēc bērniņa dzimšanas dzemdību nodaļā bērna apskati veic neonatalogs – bērnu ārsts, kurš specializējies tieši jaundzimušo kopšanā, aprūpē un ārstēšanā. Savukārt bērnu ķirurga profilaktiskās apskates, kā laikā būtu iespējams konstatēt fizioloģiskās attīstības īpatnības, veiktas vairs netiek. Konstatēt tādas ortopēdiskas problēmas, kā iedzimtas greizas pēdiņas, nepareizs kāju izvērsums vai citas problēmas, iespējams apskatēs pie ģimenes ārstiem, kuri var izrakstīt nosūtījumu pie speciālista. Liela atbildība gulstas arī tieši uz vecāku pleciem, kuriem jābūt vērīgiem un ikdienā jāpievērš uzmanība, vai ar bērniņu viss ir kārtībā, bet galvenais – nebaidīties uzdot jautājumus ārstam, jo, ja ārstēšana tiks uzsākta laikus, tā var dot labākus rezultātus.

Soli pa solim – līdz pirmajiem soļiem

Pēdas ir svarīgākā kāju daļa, jo balsta visu cilvēka ķermeņa svaru, bet pārvietošanās laikā pēdas kompleksā struktūra darbojas gluži kā atspere un, saskaroties ar zemi, amortizē triecienus un grūdienus.

Pēdai ir ļoti sarežģīta struktūra – pēdas skeletu veido pēdas pamats, pēdas pleznas un pirkstu kauli, bet kopumā pēdā ir 26 kauli, 33 locītavas, vairāk nekā 100 muskuļi, cīpslas un saites, asinsvadu un nervu tīkls, kā arī citi mīkstie audi.

Pēdas pamatni veido 7 tarsālie kauli; 5 pleznas kauli veido pēdas vidusdaļu, bet 14 mazu kauliņu – falangu virkne veido pirkstu skeletu. Pēdas un potītes kustību un stabilitāti nodrošina pēdas locītava ar vairākām saitēm locītavas abās pusēs. Savukārt vietās, kur divi kauli saskaras viens ar otru, atrodas locītavu skrimšļi. Tie ir klāti ar dabīgo eļļošanas „materiālu” jeb sinoviālo šķidrumu. Tas ļauj skrimšļiem slīdēt vienam gar otru ar minimālu berzi.

Visas šīs pēdas struktūras notur pēdas velves, kuras staigājot palīdz arī izlīdzināt ķermeņa svaru uz visu pēdu, kā arī palīdz pēdai adaptēties dažādām virsmām.

„Vai mana bērna pēda ir „normāla”?”

Viens no biežākajiem vecāku jautājumiem par bērna pēdiņas attīstību saistāms ar plakano pēdu. Šis jautājums visbiežāk vecāku prātus māc brīžos, kad bērniņš uzsācis staigāt vai arī tad, kad ir pamanīti bērna nodilušie apavi un nošķiebusies apava iekšmala. Interesants ir fakts, ka bieži vien vecāki, vēršoties pie ārsta, kā pirmo plakanās pēdas simptomu min šādi nepareizi „iestaigātus” apavus, bet tikai pēc tam piemin sāpes, nogurumu, smaguma sajūtu un citus simptomus.

Ja vecākiem ir aizdomas par plakano pēdu mazam bērnam, lielākoties satraukumam nav pamata. Bērniem līdz 2-5 gadu gadu vecumam plakanā pēda ir norma, jo pēdas velves vēl nav attīstījušās un pēdā ir zemādas tauku spilventiņi – tādēļ izskatās, ka pēdas velvītes izliekums ir nepietiekams. Pēdas velves veidojas bērnam augot, bet  20-25% cilvēku pēdas velves var neizveidoties vispār – tie ir cilvēki ar plakano pēdu. Retāk sastopamas ir situācijas, kad pēdas velves bija izveidojušās normālas, taču izzuda dzīves laikā, piemēram, pēc komplicētiem lūzumiem.

Kopumā plakanās pēdas tiek iedalītas divās grupās — fleksiblās jeb kustīgās un rigīdās jeb nekustīgās. Fleksibla plakanā pēda ir vispārēja augoša skeleta saišu vājuma «spogulis» un bērnam saistaudi var būt „vāji” līdz pat skolas vecuma sasniegšanai. Izšķir arī gareniskās un šķērsvelves plakano pēdu.

Pēdas mediālā garenvelve,kas ir “svarīgākā” no visām pēdas velvēm, var veidoties līdz skolas vecumam, un tā ir atbildīga par svara pārnešanu un pēdas novietojuma precizitāti. Tāpat jāzina, ka nedz ārējiem (ikru muskuļiem), nedz iekšējiem (pēdas muskuļien) NAV loma normālu statisku pēdas velvju noturēšanā, jo tie iesaistās tikai dinamiski, palīdzot pēdai slodzes sadalē.

Visvienkāršāk plakano pēdu parasti var noteikt pēc vizuālā izskata – pēc pēdas velves iekšējās malas. Labs paņēmiens ir izveidot pēdas nospiedumu uz papīra, vai paskatīties, kādu nospiedumu  atstāj slapja pēda,  piemēram, bērnam izkāpjot no vannas. Tāpat bērnam var likt piecelties pirkstgalos – balstoties uz pēdas priekšējās daļas, tiek iedarbināti muskuļi, kuri atjauno velvi, un tā parādās vai kļūst labāk  redzama. Tādos gadījumos var teikt, ka bērnam ir fleksibla jeb kustīga plakanā pēda.

Lai stiprinātu un attīstītu pēdas velvi, bērnam nebūt nav nepieciešamas kādas ortopēdiskās zolītes ar supinatoriem. Efektīvākais veids, kā palīdzēt pēdiņas attīstībai, ir vingrojumi kājām, jo pēdiņa izskatās plakana tieši vāju saišu dēļ, kuriem vēl jāļauj attīstīties. Pretējā gadījumā, agrīnā vecumā kā palīglīdzekli izmantojot ortopēdiskos apavus vai zolītes, pēdas kauli attīstīsies pareizi, toties muskuļi savu funkciju nepildīs un fiziski attīstīsies mazāk. Zolītes nepieciešamas tikai tad, ja bērnam patiešām konstatēta plakanā pēda un ir slodzes laikā ir sūdzības par sāpēm kājās.

Tādēļ jāatceras mūžsenais ieteikums zelta vērtē – staigāt vairāk basām kājām pa nelīdzenām virsmām. Vecākiem ir visas iespējas izpausties arī radoši, piemēram, kādā kastē vai bļodā sabērt graudus vai kastaņus, un likt bērnam pabradāt pa tiem, jo ziemas laikā tā var būt laba alternatīva staigāšanai pa smiltīm, kas iesakāma vasaras mēnešos.

Vēl var pārliecināties par plakano pēdu šādi: bērnam jānostājas ar plikām pēdām uz cietas virsmas, un starp cieto virsmu un bērna pēdas velvītes iekšpusi jāieliek mazais pirkstiņš. Ja pirksta gals novietojas brīvi, tad pēdas velve ir pietiekoši augsta.

Runājot par pēdiņas attīstību, jāpiebilst, ka balsta funkcijai bērna pēdiņa nav paredzēta līdz gada vecumam. Viņa pēdu saites un balsta aparāts vēl nav nostiprinājies, tādēļ steidzināt notikumus un mudināt bērnu slieties kājās, līdz kamēr viņš pats to nav sācis darīt, ir gauži aplami. Tas var negatīvi ietekmēt gan pēdas, gan kāju formas un mugurkaula attīstību. Bērns piecelsies un sāks staigāt tajā brīdī,kad būs tam gatavs.

Vai apavi var palīdzēt plakanās pēdas profilaksē?

Apavi ir aizsargājuši cilvēka pēdu jau kopš senseniem laikiem, bet 20.gs otrajā pusē sākās koriģējošo apavu uzplaukuma ēra. Šī piezīme lielā mērā saistāma ar mūsdienām raksturīgu tendenci – ortopēdiskus apavus izvēlēties gluži kā brīnumlīdzekli pēdas attīstības koriģēšanai. Medicīnas speciālisti gan atzīst – veselības uzlabošanai pieļaujams ir tas, kas veselībai kaitējumu nenodara. Ja vecākiem šķiet, ka ortopēdiski apavi vai ortozes ir īstā „recepte” pēdas attīstības profilaksei un pēdiņas velvīte pēc apavu nēsāšanas ir izveidojusies, viss ir kārtībā. Tikai neatbildēts paliek jautājums – vai izmaiņas tomēr nav paveikusi pati daba? Un vai dažkārt piespiedu iejaukšanās dabiskā pēdas attīstības procesā ir fiziska nepieciešamība, vai arī izpaužas personas psiholoģiska vēlme ārstēt vai pakļauties, piemēram, radinieku spiedienam no malas? Jo mūsdienu populārie tīmekļa „padomdevēji”, personiski ieinteresētās puses tehnisko palīglīdzekļu biznesā vai ģimenes locekļu mājieni bieži vien vecākiem uzliek itin nevajadzīgu spiedienu un liek maldīgi domāt, ka bez tehniskiem palīglīdzekļiem vai 10 reižu masāžas kursa pēdiņa neattīstīsies pilnvērtīgi. Savukārt ķirurģiska iejaukšanās nepieciešama tikai tad, ja bērnam ir rigīdā (nekustīgā) plakanā pēda,  kurai cēlonis ir skaidri zināms, piemēram, kāda kaulu pataloģija.

Nedz apavi, nedz kādas ortozes plakano pēdu neārstē! Stiprināt un trenēt muskuļus, lai palīdzētu attīstīties pēdas velvītei un saitēm, var tikai ar fizisku slodzi! Ortopēdiskie apavi muskuļus tieši pretēji – atslābina un tie pašiem vairs nav jāveic liela daļa savu funkciju.

Izvēloties apavus, ideālajam papēža pacēlumam bērna kājai jābūt 0 grādiem, bet augošai kājai – jāizvēlas elastīgi apavi ar plānu zolīti.

Greizā pēda

Īpaša uzmanība vecākiem jāpievērš tad, ja ir aizdomas par bērna greizo pēdu. Greizā pēda ir viena no smagākajām iedzimtām ortopēdiskām deformācijām un nopietna patoloģija, kas var rasties arī tad, ja sākotnēji normāli attīstījusies bērna pēdiņa dzemdē atradusies patoloģiskā stāvoklī; greizā pēdiņa var veidoties arī tad, ja kaulu attiecības ir pareizas, un šādos gadījumos var līdzēt korekcija ar vingrinājumiem vai īslaicīgu fiksāciju. Parasti greizo pēdu diagnosticē pirms vai uzreiz pēc dzimšanas, tādēļ ārstēšana tiek uzsākta jau dzemdību namā ar īpašu ģipsēšanas metodiku.

Ja bērniņam ir sekundāra greizā pēda, t.i., veidojusies neiroloģisku vai iedzimtu defektu dēļ, vairumā gadījumu nepieciešama ķirurģiska korekcija. Iedzimta greizā pēda ir patoloģisku kaulu deformācija, kas manifestējas bērnam piedzimstot un nav saistīta ar neiromuskulāriem traucējumiem un citām patoloģijām. Statistikas dati liecina, greizā pēda sastopama vienam no 1000 jaundzimušajiem, un aptuveni 40-50% gadījumu, ir abpusēja. Retāk sastopama tikai vienas pēdas deformācija. Ja ģimenē kādam jau ir bijusi greizā pēda, jaundzimušajam risks palielinās pat par 30 reizēm.

Greiza peda_1

Greiza peda_2Tomēr viennozīmīgs greizās pēdas rašanās cēlonis nav zināms. Tādēļ ārsti to definē kā „idiopātisku” – t.i. tādu, kā slimības cēlonis nav zināms. Tiek uzskatīts, ka greizā pēda varētu būt saistīta ar nervu impulsu un asinsapgādes traucējumiem pēdā grūtniecības laikā.

Pati greizā pēda sāpīga nav, bet neārstēta tā progresē, kā rezultātā bērns staigā uz pēdas ārējās malas, bet apakšstilbu muskuļi neattīstās. Pati no sevis greizā pēda neizzūd, un neārstēta turpina ne tikai deformēties, bet inficēšanās gadījumā, var būt nepieciešama par pēdas amputācija.

Iekšupvērstā pēda

Runājot par pēdu deformācijām, jāpiemin arī iekšupvērsta pēda, kas ir biežākā no iedzimtām pēdas patoloģijām un nozīmē to, ka pēdas pleznas kauli ir mediāli novirzīti un pēdai ir tendence vērties uz iekšpusi. Arī šajā gadījumā iekšupvērsta pēdas deformācija raksturīga abām pēdām. Iepriecinoša ziņa ir tā, ka vairumā gadījumu – 85-90% iekšupvērsta pēda izzūd līdz gada vecumam. Bieži vien ārstēšana iespējama ar manuālu korekciju, retāk nepieciešams kā ārstēšanas metodi izmantot ģipsi vai ķirurģisku iejaukšanos. 

Ieksupversta peda

Gūžas nozīme bērna attīstībā

Bērna fiziskajā attīstībā īpaši pirmajā dzīves gadā liela loma ir mazuļa gūžas locītavu fizioloģiskajam stāvoklim un kustību apjomam. Savlaicīgi pārbaudīt un konstatēt, piemēram, gūžu asimetriju, ir nepieciešams, lai bērnam neveidotos stājas asimetrija un netiktu kavēta bērnam fiziskā attīstība.

Par normālas gūžas locītavas attīstības priekšnoteikumu uzskatāmas pareizas artikulējošo kaulu attiecības locītavā; normāls muskuļu līdzsvars un pilns kustību apjoms.

Bērnam piedzimstot, gūžu locītavas fizioloģiski vēl ir nenobriedušas, un statistiski 60% stabilizējas līdz vienas nedēļas vecumam, bet 88% – stabilizējas līdz divu mēnešu vecumam.

Lielākam gūžas locītavas attīstības traucējumu riskam pakļauti pirmdzimtie bērni, jo mātes iegurnis ir šaurāks un bērnam tajā iespējams mazāks  kustību apjoms. Tāpat risks augstāks ir priekšlaicīgi dzimušiem, neiznestiem bērniem un mazuļiem ar tūpļa guļu iegurnī (jo mazuļa gūžas un kājiņas nevar pilnvērtīgi kustēties), turklāt statistiski meitenes gūžas locītavu attīstības traucējumiem tiek pakļautas vairāk – to nosaka sievišķie dzimumhormoni.

Gūžu locītavu apskates laikā tiek vērota ādas kroku simetrija un kāju garums. Ja ārstam izmeklēšanas laikā rodas aizdomas par iespējamu gūžu locītavu patoloģiju, kā papildizmeklējumi var tik nozīmēts «zelta standarts» – ultrasonogrāfija (jau sākot ar 4-6. dzīves nedēļu) vai rentgens (pēc 3 mēnešu vecuma).

Bērns staigā uz pirkstgaliem. Vai tikai jaunas iemaņas?

Kad vecāki ierauga savus bērnus staigājam uz pirkstgaliem, pirmajā brīdī tas pat var šķist diezgan amizanti. Šāds iešanas veids var nozīmēt vienkārši jaunus eksperimentus un jaunu pārvietošanās prasmju apgūšanu, un līdz trīs gadu vecumam tā var būt pilnīgi normāla parādība.

Tomēr, ja iešana uz pirkstgaliem turpinās arī pēc trīs gadu vecuma, vērts konsultēties ar speciālistu, lai novērtētu, vai bērnam nav kādas koordinācijas, muskuļu vai attīstības problēmas. Biežākie iemesli iešanai uz pirkstgaliem ir neiroloģiski traucējumi, un kā ārstēšanas metodes tiek nozīmēta fizioterapija, stiepjoši vingrojumi, koriģējoša ģipsēšana, Ahileja cīpslas ķirurģiska pagarināšana (tā gan tiek nozīmēta ļoti retos gadījumos).

Bērna kājas augšana

Dažādās bērna vecuma grupās fizioloģiskas izmaiņas veidojas arī kāju augšanas procesā. Bērna kājas augšana sastāv no 4 vienlaicīgiem procesiem:

  • augšana garumā (šo procesu nosaka kaula augšanas zonas);
  • augšana resnumā (šo procesu nosaka kaulplēve);
  • rotācijas izmaiņas;
  • ass izmaiņas.

Viena no kājas attīstības raksturīgākajām izpausmēm ir kāju rotācija.

Apakšējo ekstremitāšu aizmetņi izveidojas 4. grūtniecības nedēļā, sākotnēji tie ir vērsti uz āru, bet tad septītajā nedēļā kājas aizmetnis rotē, vēršoties uz iekšpusi. Šīs rotācijas dēļ pirkstiņi vēršas pretim viens otram. Pārējā  grūtniecības laikā un agrīnā bērnībā kājas pamazām vēlreiz pavēršas uz sāniem, un dzimšanas laikā kājiņas lielākoties vērstas taisni uz priekšu. Neliela rotācija tiek uzskatīta par normālu attīstības procesu, tomēr pārāk liela kāju rotācija jau tiek dēvēta par „vērpšanos”.

Jau pieaugušā vecumā lielākajai daļai cilvēku pēdas, stāvot uz vietas, ir vērstas vai nu taisni uz priekšu, vai nedaudz izvērstas uz āru. To sauc par pēdu funkcionālu rotāciju – uz iekšu vai āru.

Kopumā bērna kāju attīstību un deformācijas jeb fizioloģiskas attīstības stāvokli iedala 2 veidos: rotācijas (var būt iekšup un ārēji vērsta pēda) un leņķa ( O un X veida kājas) deformācijas.

Speciālists iespējamo pēdu deformāciju vai vēršanās virzienu novērtē pēc gaitas leņķa (to nosaka bērnam ejot, un attīstības norma ir 0-30 grādi (vidēji 10 grādi)). Savukārt gūžu iekšējo vai ārējo rotāciju nosaka, bērnam guļot uz vēdera, norma ir 20-60 grādi (vidēji 40 grādi).

Tāpat ārsts izvērtēt arī to, vai bērnam iekšupvērstā pēda nav apakšstilba rotācijas dēļ.

Iekšējā rotācija

Kā jau iepriekš minēts, lielākajai daļai cilvēku pieaugušā vecumā pēdas vērstas taisni uz priekšu vai nedaudz uz āru. Tomēr vienam no 10 bērniem vecumā līdz 10 gadiem novērojama uz iekšpusi vērsta kājas pēda, kas vēlāk lielā daļā gadījumu izzūd spontāni. Tā iemesls var būt novirzes augšanas procesā, piemēram, pielāgojoties  augšstilbiem, apakšstilbiem vai pēdām. Uz iekšpusi vērstu pēdu stāvokli var izraisīt ciskas kaula sagriešanās un iekšu, apakšstilba sagriešanās uz iekšu vai iekšupvērsta pēdas priekšējā daļa. Lielākā daļā gadījumu tas notiek fizioloģiskas novirzes robežās, un ir daļa no normāla attīstības procesa, turklāt iekšējā rotācija neierobežo dzīves kvalitāti.

Ārējā rotācija

Ārējā kādu rotācija piemīt lielākajai daļai bērnu, kuri vēl mācās staigāt. Tas skaidrojams ar faktu, ka bērniņam vēl jāmācās saglabāt līdzsvaru un izvēršot kājiņas uz āru, tiek veidots lielāks atbalsta laukums. Lielākajai daļai bērnu šī ārējā rotācija izzūd līdz 18 mēnešu vecumam, un arī šeit speciālisti saskaras ar mītiem, ka tas saistāms ar vēlāku staigāšanas uzsākšanu vai arī veidojas dēļ nestabilām ceļu locītavām. Rotācija beidzas tad, kad bērns jau pastāvīgi un droši staigā, gulēšanai atvēlot mazāk laika, jo līdz staigāšanas uzsākšanai bērnam saglabājas tendence īpaši gulēšanas uz vēdera laikā celīšus izvērst uz ārpusi.

Tāpat ārsti saskaras vecāku bailēm par to, vai šī rotācija ir tiešām pārejoša un vai profilakses nolūkos nebūtu nepieciešama rotācijas korekcija, ortozes minot kā vienu no iespējamajiem risinājumiem. Tomēr statistikas dati ir iepriecinoši – tikai vienam no 1000 bērniem patiešām parasti nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās. Pārējiem  nepieciešama tikai nogaidoša taktika, jo ortozes nedod vēlamo efektu un tikai var mazināt bērna dzīves kvalitāti.

Leņķveida kājas deformācijas

Lenkveida kajas deformacijasLeņķveida deformācijas ir bērna kāju fizioloģiski izliekumi, kam normas robežās vajadzētu būt simetriskiem un bez pārmērīgas izteiktības, atbilstošiem vecumam.

Vienas no tipiskākajām ir X veida kājas bērniem

X veida kājiņas bērniem vecumā no 2 līdz 5 gadiem ir normāls kāju fizioloģiskas attīstības stāvoklis un, ja tas atbilst normas robežām, tad vecāku uztraukumam nav pamata. Visizteiktākā X forma kājām veidojas 3 – 4 gadu vecumā.

Vizuāli X veida kājiņas veido X burtam līdzīgu figūru, kad ceļgali ir ieliekti uz iekšu un saskaras, bet apakšstilbi ir izvērsti uz āru un starp potītēm paliek sprauga vairāku pirkstu, vai pat plaukstas platumā. Izteiktāku X veida kājiņu gadījumā bērnam var būt gaitas kustību traucējumi dēļ ceļu saskaršanās, un arī skrienot šī kāju forma var būt traucējošs faktors.

Vēlreiz minot mītus – tā nebūt nav rahīta pazīme! Arī ārstēšana fizioloģisku X-kāju  gadījumā nav nepieciešama. Ik pa brīdim  parādās ieteikumi, kā novērst vai labot X veida kājiņas, tomēr – objektīvi vērtējot, daudzas iejaukšanās ir liekas un šķietami pozitīvais efekts rodas nevis no šīs darbības, bet tāpēc, ka ir pagājis laiks un kājas sāk taisnoties saskaņā ar dabas likumiem. Daba pati veic savas regulācijas, un viens no vienkāršākajiem veidiem, kā konstatēt kāju izmaiņas, ir ņemt talkā fotoaparātu un veidot fotogrāfijas, piemēram, ik pēc 2-3 mēnešiem, lai vecāki varētu redzēt bērna kājas dabiskās izmaiņas un secināt, ka kājiņas pamazām iztaisnojas pašas. Rentgenu X-veida kājiņu gadījumā veic reti un tikai sevišķi izteiktas deformācijas gadījumos tiek nozīmēta ķirurģiska iejaukšanās – operācija. Profilakses nolūkā ieteicams ir daudz kustēties un ievērot fiziskās aktivitātes, lai spēcinātu bērna muskuļu sistēmu. Aizliegums bērnam sēdēt W-pozā tikai rada psiholoģisku distresu, bet neietekmē kāju izliekumu veidošanos.

O veida kājas bērnam

Arī O veida kājiņas ir normāls kāju fizioloģisks stāvoklis, ko ietekmē gūžas kakla novietojuma leņķis, bērnam piedzimstot. Šāds kāju stāvoklis vizuāli veido O burtam līdzīgu figūru, kad ceļgali un apakšstilbi nesaskaroties ir izliekti uz āru.

O veida kājiņas vecumā līdz 1,5 gada vecumam ir uzskatāms par normas variantu,pārējā vecumā jāapsver patoloģijas iespēja. Šķietami lielāks izliekums izskatās gūžu un ceļu fleksijas dēļ. Arī šajā gadījumā šī leņķa veids reti ir kādas kaulu slimības, piemēram, rahīts, bet šaubu gadījumā speciālisti veic rentgenu. Deformācijas iemesls var būt arī kalcija vielmaiņas traucējumi organismā un kaulu mīkstums, kā arī liekais svars.

Rentgenu veic gadījumos, ja O veida kājiņām deformācija ir vienpusēja; bērnam vērojami vielmaiņas traucējumi vai deformācija konstatēta ārpus vecuma normas. Daudzos gadījumos apšaubāma ir ortožu izmantošanas efektivitāte. Trūkstošo kalciju un D vitamīnu (pazemināts D vitamīna līmenis asinīs ir lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju)  var uzņemt pārtikas piedevu veidā. Svarīgi ir atrasties svaigā gaisā un arī sauļoties, jo D vitamīna vielmaiņai ir nepieciešams Saules ultraviolētais starojums. Ķirurģiska iejaukšanās tiek noteikta ļoti retos gadījumos, sasniedzot vecumu, kad ir beigušās  fizioloģiskās kāju ass izmaiņas – vidēji 8-10 gadi.

Bērnam sāp kājas!

Augšanas procesā daudzi bērni sūdzas par sāpēm apakšējās ekstremitātēs. Augšanas sāpes piemeklē 15-30 % bērnu, un ierindojamas 3.vietā pēc galvas un vēdera sāpēm bērniem. Sāpes tiek raksturotas kā velkošas vai pulsējošas sāpes kājās, lielākoties abpusējas, un visbiežāk skar bērnus 3-12 gadu vecumā. Tā kā augšanas process bērniem notiek lēcienveidīgi, atsevišķos vecuma posmos augšanas sāpes var būt izteiktākas. Biežāk augšanas sāpes skar meitenes, bet tipiskākais sāpju rašanās laiks ir naktis.

Precīzs augšanas sāpju iemesls nav zināms, bet tās izzūd spontāni un īpaša ārstēšana nav nepieciešama. Fizioloģiski šīs sāpes tiek saistītas ar cilvēka parasimpātisko nervu sistēmu, kas regulē iekšējo orgānu darbību, un tās radītajiem impulsiem.

Bērnam sasniedzot pusaudžu gadus, vērojama lielāka fiziskā aktivitāte, ko ietekmē arī sporta stundas skolā vai ārpusskolas sporta nodarbības un pulciņi. Tā kā arī šajā vecumā vēl veidojas un attīstās ķermeņa muskulatūra un locītavu saites, jāpievērš uzmanība, vai bez muskuļu sāpēm nav novērojamas arī locītavu problēmas – piemēram, uztūkums vai kustību ierobežojums. Sāpes var izraisīt arī paaugstināts locītavu kustīgums, ja vienveidīgi tiek noslogoti vieni un tie paši muskuļi un locītavas. Tomēr jebkurā gadījumā par šādām sāpēm labāk ir konsultēties ar speciālistu, jo pastāv arī dažādas bērnu un jauniešu kāju un locītavu slimības, piemēram, osteohondropātijas un tādas slimības, kā Legg-Calve-Perthes, Osgood-Schlatter, Sever, Kohler, Freiberg slimības un  Sinding-Larson-Johansen sindroms. Nediagnosticētas  un neārstētas šīs slimības ievērojami rada sāpju sindromu,kas samazina bērnu fizisko aktivitātes līmeni un līdz ar to dzīves kvalitāti, turklāt dažas no tām var izraisīt sekundāras izmaiņas locītavās, kas reizēm prasa ķirurģisku iejaukšanos.

Foto: www.durbannorthcoast.getitonline.co.za