Pasaules Veselības diena 2017

Katru gadu 7.aprīlī visā pasaulē tiek atzīmēta Pasaules Veselības diena. Šogad šajā dienā Pasaules Veselības organizācija aicina pievērst uzmanību depresijai.

Piedāvājam noskatīties PVO izveidoto materiālu, kas palīdz atpazīt depresiju.

Ja jūs vai kāds no jūsu tuviniekiem saskaras ar depresiju vai tās pazīmēm, nekavējoties jāvēršas pie sava ģimenes ārsta vai ārsta – speciālista pēc palīdzības. Palīdzību var saņemt, zvanot uz  krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” diennakts krīzes tālruni 67222922 un 27722292. Valsts apmaksātas psihiatra konsultācijas Rīgā var saņemt Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā, Veselības centrā ”Dziedniecība”, Veselības centrā 4, Bērnu Klīniskajā universitātes slimnīcā, Annas Dubinskas ārsta praksē psihiatrijā (specializējas bērnu psihiatrijā), Veselības centru apvienībā un Māras Jumejas ārsta praksē psihiatrijā. Sīkāka informācija – www.nenoversies.lv.

Stress kā izdegšanas sindroms ikdienā. Kas liecina par stresu ķermenī un kā stiprināt garīgo veselību.

Sad woman hug her knee,nobody

Mēs zinām, cik svarīgas ir fiziskās aktivitātes vai cik svarīgi ir tīrīt zobus. Taču ko mēs zinām par mūsu emocionālo higiēnu? Kāpēc ir svarīgi izprast savu emocionālo un psiholoģisko pašsajūtu? Cilvēka eksistence nav iedomājama bez stresa. Stress kā tāds ir nepieciešams, jo motivē cilvēku domāt un darboties. Tomēr – ja stresa ir pārāk daudz? Nav vienkārši zināt vai saprast, kurā brīdī beidzas stress un kurā brīdī sākas izdegšanas sindroms jeb izsīkums. Būtībā izsīkumu var apskatīt kā stresa pieauguma gala rezultātu – stress ir sava veida izsīkuma sākuma punkts – izsīkuma “mazais brālis”, kuram pieaugot pēc kāda laika veidojas izsīkums. Tas nozīmē, ka izdegšanas sindroms nevar attīstīties, ja cilvēks nepiedzīvo stresu. Vēl viena svarīga atšķirība starp stresu un izdegšanas sindromu ir tā, ka stresu pašu par sevi nevar uzskatīt kā garīgas un/vai fiziskas veselības traucējumu, bet izdegšanas sindromu gan. Tas nozīmē, ka cilvēks, kurš piedzīvo izdegšanas sindromu, vairs nav tāds, kāds viņš vēlētos būt pats savās acīs, vai arī tāds, kāds viņš bija agrāk. Stresu un izdegšanas sindromu raksturo viltīgs apburtais loks: cilvēks, kurš piedzīvo ilgstošus stresa apstākļus, sāk pamanīt, ka lietas, ko viņš paveica diezgan labi agrāk, tagad vairs nav tik viegli paveicamas. Sākot parādīties izdegšanas sindromam, cilvēks piedzīvo vēl augstāku stresa līmeni, kas savukārt atkal noved pie papildu psiholoģiskām, emocionālām vai fiziskām problēmām. Tā kā izdegšanas sindroms pats par sevi ir veselības traucējums, tad ir papildu citi riska faktori, kas “palīdz” attīstīties izdegšanas sindromam.

Nereti cilvēks biežāk piedzīvo psiholoģiskas traumas, piemēram, neveiksmes vai vientulību, nekā fiziskas traumas. Taču, līdzīgi kā fiziskās traumas, arī psiholoģiskās traumas var pasliktināt cilvēka garīgo veselību, ja tās netiek ņemtas vērā. Ignorēt savu psiholoģisko pašsajūtu ir tas pat, kas nepievērst uzmanību rokas lūzumam. Galvenais iemesls, kāpēc cilvēki cieš no paaugstināta stresa un izdegšanas, ir tas, ka cilvēki nepietiekoši izvērtē savas prioritātes un pamet novārtā savu emocionālo higiēnu. Bieži vien ilgstoša stresa situācijās cilvēkam veidojas psiholoģiski neveselīga uzvedība. Piemēram, piedzīvojot vairāku neveiksmju virkni, cilvēks pamazām kļūst mazāk pārliecināts par sevi un biežāk jūtas bezpalīdzīgs. Šāda uzvedība attīstās kā apburtais loks – jo bezpalīdzīgāks un nepārliecinātāks cilvēks jūtas, jo biežāk viņš nespēj tikt galā ar grūtībām un piedzīvo neveiksmes. Cilvēks, kurš piedzīvo izdegšanas sindromu, jūtas emocionāli iztukšots, bezpalīdzīgs, viņam krītas motivācija un darba spējas, kā arī cerība pozitīvām izmaiņām.

Cilvēka prāts un emocijas ne vienmēr ir cilvēkam uzticami draugi, jo vienā brīdī tie ir atbalstoši, bet citā – ļoti nepatīkami. Kā liecina pētījumi, cilvēki, kuriem ir zemāka pašcieņa, ir jūtīgāki pret stresu nekā cilvēki, kuri saredz sevi vairāk „pozitīvā gaismā” un tāpēc spēj sevi labāk pasaudzēt. Cilvēki ar zemāku pašcieņu arī biežāk jūtas vientuļi. Vientulība rada dziļu psiholoģisku traumu, kas izkropļo cilvēka uztveri un pārņem cilvēka domāšanu. Vientulības izjūta rada cilvēkā bailes mainīt ierasto kārtību. Taču vientulības izjūta ir ļoti subjektīva: pat tad, ja objektīvi cilvēkam ir citi, kas par viņu rūpējas, uztraucas un kuriem rūp cilvēka pašsajūta, „vientuļnieks” var justies emocionāli vai sociāli nošķirts no tiem, kas cenšas viņam palīdzēt. Tāpat cilvēki, kuri jūtas vientuļi, ir daudz jūtīgāki pret neveiksmēm un viņiem nepieciešams daudz ilgāks laiks, lai tiktu galā ar emocijām, ko neveiksmes izraisa. Tāpēc cilvēki, kuri jūtas vientuļi, ir daudz vairāk pakļauti izdegšanas sindromam.

Lielākam izdegšanas sindroma riskam pakļauti arī tie cilvēki, kuri biežāk piedzīvo tā saucamo akūto stresu jeb neparedzamas, pēkšņas stresa situācijas, kā arī cilvēki, kuri piedzīvo ilgstošas stresu izsaucošas situācijas. Hronisks jeb ilgstošs stress izraisa tādas fiziskas sekas kā augstāku asinsspiediena un holesterīna līmeni, kā arī pazemina imūnsistēmu, kā rezultātā cilvēks ir uzņēmīgāks pret infekciju un vīrusu saslimšanām. Savukārt koronārās sirds slimības riskam vairāk pakļauti tie cilvēki, kuri izjūt augstāku stresa līmeni darbā, kur cilvēks piedzīvo vienlaikus augstas  prasības no darba devēja puses un minimālas lēmuma pieņemšanas iespējas no savas kā darbinieka puses. Zinātnieki ir atklājuši, ka hronisks stress rada līdzīgu risku veselībai ilgā laika posmā un dzīvildzei kā smēķēšana. Ikdienā kā smēķējošie, tā nesmēķējošie tiek brīdināti par kaitīgumu, kādu smēķēšana izraisa veselībai un dzīvībai, un tas ir norādīts gan attēlu, gan uzrakstu veidā. Taču šādu brīdinošu uzrakstu par vientulības izraisītām sekām nav. Jo vairāk “izdedzis” cilvēks jūtas, jo lēnāka un grūtāka būs gan fiziskā, gan psiholoģiskā atveseļošanās. Tāpēc rūpes par savu emocionālo higiēnu ir tik svarīgas.

Rūpējoties par savu emocionālo higiēnu un tādējādi stiprinot garīgo veselību, svarīgi ir atkal saskatīt tās vērtības, kas ceļ cilvēka pašcieņu un kuras viņam nevar atņemt – ģimene vai viņam tuvi, nozīmīgi cilvēki, paša personība, viņa dotības. Kā jau iepriekš tika minēts piemērā par lauzto roku, ļoti nozīmīgi ir pievērst uzmanību emocionālajām sāpēm un pārdzīvojumiem, neatstājot tās novārtā. Pieņemot, ka tās pašas no sevis nepazudīs, ir jāmeklē speciālista palīdzība. Vēl viens būtisks stresa un izdegšanas aizsargmehānisms ir apzināta koncentrēšanās uz savas personības stiprajām pusēm, dotībām, prasmēm, rakstura iezīmēm, kas padara cilvēku pozitīvā veidā atšķirīgu no citiem. Cilvēka izaugsme, apmierinātība ar sevi un pašpārliecība veidojas, ja cilvēks lielāko laika daļu pavada, attīstot savas stiprās puses. Tie ir dabīgie cilvēka garīgās veselības „stiprinātāji”. Pirmkārt, ir svarīgi identificēt stresa avotu. Tas nozīmē pašam novērot savu noskaņojumu ik pa brīdim dienas garumā, piemēram, pierakstīt vai prātā fiksēt stresa iemeslu, savas domas un noskaņojumu. Tas palīdzēs cilvēkam izvirzīt prioritātes un adekvātas, saprātīgas gaidas pret sevi un pret citiem vai lūgt palīdzību kādu pienākumu izpildē. Otrkārt, nozīmīgs atbalsts un resurss hroniska stresa pārvarēšanā ir attiecības, kas ir atbalstošas gan emocionāli, gan sadzīviski. Visbiežāk tās ir attiecības ar ģimenes locekļiem, citiem radiniekiem un tuviem draugiem. Akūta stresa brīžos īpaši palīdzošas ir vienkāršas fiziskas aktivitātes (piemēram, staigāšana), kā arī vienkārši relaksācijas vingrinājumi (dziļā elpošana, “spēka vārdu” skaitīšana domās u.c.). Treškārt, hroniska stresa gadījumos īpaša nozīme ir “prāta atpūtai”. Tas ietver pēc iespējas netraucētu naktsmiegu, bet izslēdz informāciju tehnoloģiju (TV, datora, mobilā tālruņa u.c.) lietošanu atpūtas brīžos vai, piemēram, dzerot kafiju vai ieturot maltīti. Pēdējo ieteikumu cilvēkiem ir visgrūtāk realizēt, jo informāciju tehnoloģiju plašā pieejamība ir izaicinājums cilvēkiem gan laika, gan savu darbību plānošanā un strukturēšanā. Bieži vien cilvēki, kuri cieš no izdegšanas sindroma un kuri ir atraduši palīdzību pie speciālista, atzīst, ka tieši pašu uzvedība ir tā, kas visvairāk traucē pārtraukt “vāveres riteni”, tas ir, mainīt savu uzvedību pat gluži vienkāršās sadzīves situācijās, nerunājot par uzvedību akūta stresa situācijās. Piemēram, šie cilvēki atzīst, ka sākotnēji ir pielikuši lielas pūles, lai brokastotu bez ziņu skatīšanās TV vai to lasīšanas mobilajā tālrunī. Taču izdegšanas sindroma gadījuma ļoti liela nozīme ir tieši apzinātai savu domu un emociju “pieslēgšanai” vienai noteiktai darbībai, kas ir pretēji uzmanības sadalīšanai vairākām paralēlām darbībām.

Raksts tapis Rīgas domes Labklājības departamentam sadarbībā ar psych.mag. Elīnu Rotbahu-Zarembu.

Foto: jcomp / Freepik

Pašnāvības pusaudžu vidū

istock_000001825623medium_wide-c9f111b2e56eee1731d57f619fa34630e031e4c4-s900-c85

 

Latvijas Slimību kontroles un profilakses centra veiktajā pētījumā „Psihiskā veselība Latvijā 2014. gadā” secināts, ka, starptautiski salīdzinot, Latvija joprojām ir 3. vietā pašnāvību skaita ziņā Eiropas Savienības dalībvalstu vidū. Salīdzinājumā ar citiem gadiem, 2014. gadā būtiski pieaudzis pašnāvību skaits 15-19 gadīgu pusaudžu vecuma grupā (15 pusaudži). Savukārt 135 pusaudži ir mēģinājuši izdarīt pašnāvību.

Pusaudži saskaras ar milzum daudzām grūtībām – sākot ar psihoemocionālu spiedienu no vienaudžu un pieaugušo puses, beidzot ar eksistenciāliem jautājumiem par to, kas un kādi viņi ir un kā viņi var iederēties šajā pasaulē. Šo grūtību ietekmē pusaudžu garastāvoklis svārstās gluži kā pulksteņa pendele.

Vismaz reizi mūžā katrs cilvēks ir piedzīvojis emocionāli sliktu pašsajūtu, piemēram, bezizejas sajūtu. Tomēr – kāpēc kāds mēģina izdarīt pašnāvību, bet cits, atrodoties līdzīgā situācijā, rīkojas citādi? Kāpēc dažiem pusaudžiem ir lielāks dzīvesspēks tikt galā ar līdzīgu situāciju, nemēģinot padarīt sev galu? Kas liek pusaudzim būt nespējīgam saredzēt izeju no nepanesamās situācijās? Runājot ar pusaudžiem, kuri ir mēģinājuši izdarīt pašnāvību, viņi stāsta, ka pašnāvības mēģinājuma mērķis bija aizbēgt no situācijas, kurai pusaudzis ilgstoši nav redzējis risinājumu. Vēl viens no iemesliem ir bijušas nepanesamas domas vai neizturamas sajūtas. Pusaudži, kuri mēģinājuši izdarīt pašnāvību, lielākoties ir vēlējušies izbēgt no notiekošā, nevis sevi nogalināt. Un vienā brīdī viņiem ir šķitis, ka nāve ir vienīgā izeja.

Kopumā var izšķirt divu veidu – pusaudža personības un situācijas noteiktus – iemeslus, kāpēc pusaudži mēģina izdarīt pašnāvību. Pusaudži, kuri paši pārtrauc savu dzīvi vai mēģina to pārtraukt, iespējams, cenšas izbēgt no nepanesamām emocijām, ko rada atraidījums, zaudējums. Ir pusaudži, kuriem attīstās sajūtas, ka viņi ir nevēlami, ka viņus neviens nemīl, ka viņiem tiek darīts pāri vai arī ka viņi ir apgrūtinājums citiem. Ir pusaudži, kuri jūtas dusmīgi, apkaunoti vai vainīgi par kaut ko. Pusaudzim var veidoties sajūta, ka viņš vairs nespēj kontrolēt vai ietekmēt to, kas ar viņu notiek un kā viņš jūtas. Tomēr visbiežāk galvenais iemesls pusaudža mēģinājumos izdarīt pašnāvību vai pašnāvības paveikšanā ir pusaudžu depresija. No vienas puses, tā ir kā filtrs, kas izkropļo pusaudža uztveri, to, kā viņš saredz un skaidro situācijas, citus cilvēkus. No otras puses, tā izkropļo pusaudža domāšanu, jo pusaudzis nespēj saprast, ka pašnāvība ir nemainīgs risinājums pārejošai problēmai – emocionālām sāpēm, izmisumam u.c. Depresija vai citas psihiskas saslimšanas pastiprina nepanesamās emocijas. Reizēm pusaudži, kuri vēlas izdarīt pašnāvību, nemaz nenojauš, ka viņi cieš no depresijas. Depresija – nevis situācija – ir tā, kas ietekmē pusaudža uztveri un domāšanas „Esmu bezizejā”, „Nekad nebūs labāk”, „Es neko nevaru ietekmēt” veidu.

Dažādas situācijas bieži izraisa pusaudžu pašnāvību emocionālos iemeslus. Jebkura no pusaudža dzīves sfērām – skolas dzīve, sociālais statuss starp vienaudžiem, seksuālā orientācija vai ģimenes dzīve – var spēcīgi ietekmēt to, kā pusaudzis jūtas. Sistemātiska pārdarīšana, kiberapcelšana, emocionāli smagi apstākļi ģimenē, partnera zaudējums vai smaga šķiršanās arī var novest pusaudzi līdz pašnāvības izvēlei. Bieži vien pusaudzi pie domām par pašnāvību un pašnāvības uzvedību noved vairāku sarežģīto situāciju sakritība. Tāpēc ir noteiktas pazīmes, kurām jāpievērš uzmanība, lai pēc iespējas novērstu pusaudža pašnāvības mēģinājumu:

  • pusaudzis runā vai joko par pašnāvību,
  • tādi izteicieni no pusaudži kā „Es vēlos, lai es labāk būtu miris”, „Es vēlētos, kaut es varētu pazust uz visiem laikiem”, „Es neredzu izeju”,
  • pusaudzis izsakās pozitīvi par nāvi vai padarot to romantisku („Ja es nomirtu, citi mani vairāk mīlētu”),
  • dzejoļu/stāstu rakstīšana par nāvi, miršanu vai pašnāvību,
  • pusaudzis iesaistās riskantās, pārdrošās darbībās vai piedzīvo traumatiskus negadījumus,
  • pusaudzis atsakās no vissvarīgākā, visdārgākā, visnozīmīgākā, kas viņam ir,
  • pusaudzis atvadās no tuviniekiem vai draugiem tā, it kā viņš nekad vairs nesatiktos ar tiem,
  • pusaudzis meklē ieročus, medikamentus vai citus veidus, ar ko sevi nogalināt.

Katrs pusaudzis ir atšķirīgs, tāpēc jāņem vērā, ka ne visus no šiem simptomiem varēs novērot pusaudža uzvedībā. Ja pieaugušie cenšas padarīt maznozīmīgu vai racionāli cenšas skaidrot pusaudža uzvedību vai izteikumus, tas krietni paaugstina pusaudža pašnāvības risku. Nereti pieaugušajiem šķiet, ka pusaudzis runā par pašnāvību tikai tāpēc, lai „pievērstu sev uzmanību”. Taču šādi izteikumi, pat, ja šķiet, ka pusaudzis tikai jokojas, vienmēr jāuztver nopietni. Ja pieaugušajam ir aizdomas, ka pusaudzis domā par pašnāvību vai vēlas to izdarīt, ir jābūt gatavam uzklausīt un klausīties. Pat ja šķiet, ka pusaudža stāstītā problēma ir „tikai nieki”, ir jāpatur prātā, ka kādam, kurš vēl aug, tā var šķist grandioza vai neatrisināma. Pieaugušajam jābūt gatavam uzklausīt un klausīties pusaudzi pat tādos brīžos, kad šķiet, ka pusaudzis vēlas noslēgties vai distancēties. Paralēli tam, pēc iespējas ātrāk un noteikti ir jāmeklē speciālista palīdzība vai, ja pieaugušais satraucas, ka pusaudzis, paliekot vienatnē, sev nodarīs pāri, noteikti jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība.

Raksts tapis Rīgas domes Labklājības departamentam sadarbībā ar psych.mag. Elīnu Rotbahu-Zarembu.

 

Foto no iStockphoto

Mobings pusaudžu vidū. Kā atpazīt mobingu no jauniešu puses un kā rīkoties?

mobings

 

Mobings jeb sistemātiska pārdarīšana pusaudžu vidū nav jauna parādība, tā ir bijusi sastopama jau kopš seniem laikiem. Skatoties no pieaugušā viedokļa, pārdarīšana pusaudžu vidū ir gan bezjēdzīga, gan nežēlīga, bet diemžēl tā ir bieži sastopama. Liela daļa no pieaugušajiem ar to ir saskārušies paši būdami pusaudži. Mācoties skolā, bieži klasē ir bijis kāds vai kādi, kas tiek izvēlēti par pārdarīšanas upuriem. Bieži tā ir nepiedienīgu iesauku izdomāšana, kas tiek mērķēta uz upura trūkumiem, kā arī sistemātiska pusaudža kaitināšana, gan verbāli, gan fiziski aizskarot viņu. Mūsdienās, attīstoties e-videi, ir parādījušies jauni instrumenti kā to iespējams īstenot.

Lai gan sākotnēji šķiet, ka ir viegli saprast, kas ir sistemātiska pārdarīšana pusaudžu vidū, kādā veidā tā izpaužas un kurš tiek izvēlēts par šīs pusaudžu uzvedības upuri, ne vienmēr tā atbilst stereotipiskam uzskatam, ka pāridarītājs ir vecāks puisis, kurš iekausta jaunāku vai mazāku klasesbiedru. Pārdarīšana pusaudžu vidū ir agresīva uzvedība skolas vecuma pusaudžu vidū, kas sevī ietver iedomātu vai reālu spēku disbalansu. Tā var izpausties dažādos veidos un formās, bet visās situācijās vienojošais ir gan pāridarītāja, gan upura, gan novērotāju klātbūtne.

Pārdarīšana sevī ietver uzvedību, kas nav pieņemama upurim, pret kuru tā ir vērsta. Pārdarīšanas situācijās kā pāridarītājs, tā upuris saprot, ka pāridarītājam ir lielāka vara/spēks noteiktā situācijā kā upurim, pat ja citi faktori abiem ir vienlīdzīgi. Pāridarītājs vai nu atkārto savu uzvedību pret upuri vai arī viņam ir iespēja to atkārot. Pārdarīšanas sekas ir spēcīga emocionāla vai fiziska ietekme uz upuri.

Atkarībā no situācijas, darīt otram pāri nozīmē otru pazemot, kaitināt, atklāt kādu citiem nezināmu lietu par otru, vai kādā citā veidā sāpināt viņu.

Ne vienmēr ir viegli paredzēt, kurš pusaudzis var kļūt par pārdarīšanas upuri, jo bieži par upuri var kļūt jebkurš. Tomēr tiem, kuriem tiek biežāk nodarīts pāri, piemīt dažas vienojošas personības īpašības – viņi ir piesardzīgāki saskarsmē ar citiem, kautrīgāki, vairāk uz iekšu vērsti, ar zemāku pašvērtējumu un ierobežotu draugu loku. Pētījumos par pārdarīšanu konstatēts, ka upuri mēdz būt zēni, kuri ir mazāki un vājāki nekā viņu vienaudži.

Arī pusaudzim, kurš var kļūt par pāridarītāju, raksturīgas kopīgas personības iezīmes. Piemēram, pāridarītāji biežāk ir konfrontējoši, agresīvi, viņi izmanto manipulēšanu, lai panāktu sev vēlamos rezultātus, ātri aizsvilstas un ir impulsīvi savā uzvedībā.

Svarīgi ir atzīmēt, ka apcelšanas rezultātā cieš ne tikai upuris, bet arī pats pārdarītājs un arī tie, kas ir pārdarīšanas novērotāji. Pusaudži, kuri ir piedzīvojuši apcelšanu, kļūst vēl klusāki, noslēgtāki, un tas rada vēl izteiktākas grūtības saskarsmē un attiecību veidošanā ar vienaudžiem. Ir svarīgi atzīmēt, ka sekas var būt arī dusmas un vienaldzība. Upurim ir tendence uz pašizolēšanos, dzīvošanu savā pasaulē vai šauru interešu grupu veidošanu, kuras skatījums uz apkārtējo pasauli ir izteikti alternatīvs vai radikāls.

Protams, ir grūti just līdzi pārdarītājam, kurš ar nodomu aizskar vienaudžus vai jaunākus pusaudžus un priecājas par to, bet diemžēl arī paši pārdarītāji bieži izjūt izteiktu emocionālu nestabilitāti, kas ir līdzīga viņu upuriem. Pārdarītājiem ir lielāks risks pusaudžu vecumā sākt lietot dažādas apreibinošas vielas, kā arī agri iesaistīties seksuālās attiecībās. Viņi biežāk iesaistās kautiņos, bojā citu īpašumus, kā arī neattaisnoti kavē stundas vai pat pārtrauc mācības.

Nereti pārdarīšanas novērotājiem netiek pievērsta uzmanība, taču viņiem ir jāvelta tikpat uzmanības kā upurim un pāridarītājam. Bieži vien pārdarīšana notiek publiski, jo tādā veidā pāridarītājs iegūst lielāku auditoriju un ietekme uz upuri ir vēl spēcīgāka. Ir saprotams, kādēļ novērotāji biežāk izvēlas nepārtraukt apcelšanu – viņi baidās paši kļūt par upuriem. Tāpēc novērotāji neiesaistās pārdarīšanā, izliekas, ka tā nav viņu darīšana. Tāpat novērotāji uzskata, ka viņu iesaistīšanās neko nemainīs. Iespējams, ka paši novērotāji iepriekš ir piedzīvojuši, ka, izstāstot pieaugušajiem par pārdarīšanu, pieaugušie nav atbilstoši rīkojušies, lai to novērstu.

Fiziskās sāpes pāriet salīdzinoši ātri, bet emocionālās sāpes pusaudzi var pavadīt visas dzīves garumā. Tās spēcīgi ietekmē pašvērtējumu, jo, piedzīvojot sistemātisku pārdarīšanu, negatīvi tiek ietekmēta spēja sevi redzēt kā varošu un spējīgu personību. Būtībā pārdarīšanas mērķis ir iedvest bailes un riebumu upurim pašam pret sevi.

Saistībā ar sistemātisku pārdarīšanu sabiedrībā valda dažādi mīti, kuri nepalīdz efektīvi pārtraukt pārdarīšanu un palīdzēt tajā iesaistītajiem pusaudžiem. Šo mītu apzināšanās pieaugušajiem palīdzēs izvēlēsies atbilstošāko rīcību kā pārtraukt pārdarīšanu. Pirmkārt, tiek uzskatīts, ka pusaudzim pašam ir jātiek galā ar problēmām un ka pārdarīšana skolā ir normāla parādība, jo tā vienmēr ir eksistējusi. Pieaugušie mēdz teikt, ka arī viņi skolā ir saskārušies ar pārdarīšanu un paši bez palīdzības tikuši galā. Vēl pieaugušie iesaka pusaudzim konfliktu risināšanas stratēģijas (piemēram, ignorēt pāridarītāju), kas ne tikai neveicina labvēlīgu situācijas atrisināšanos, bet neatrisina to vispār. Otrkārt, pieaugušie uzskata, ka tā ir paša pusaudža vaina, ka viņam dara pāri. Viņi uzskata, ka upuris pats provocē šādu izturēšanos pret sevi. Tādā veidā pieaugušie akceptē pārdarīšanu un veicina tās tālāku esamību un sistemātiskumu. Taču jāpatur prātā, ka darīt kādam pāri – tā vienmēr ir tikai un vienīgi pāridarītāja izvēle un tikai un vienīgi viņš ir atbildīgs par to kā viņš izturas pret otru. Treškārt, valda arī uzskats, ka zēni biežāk ir apcelšanas upuri. Tas ir aplami, jo meitenei ir tik pat liels risks kļūt par upuri kā zēnam. Ir vairākas atšķirības starp pārdarīšanu zēnu vidū un pārdarīšanu meiteņu vidū. Viena no atšķirībām ir tā, ka meitenes retāk izmanto fizisku pārdarīšanu, bet biežāk emocionālu vai virtuālu pārdarīšanu. Vēl viena atšķirība ir tā, ka sistemātisku pārdarīšanu meiteņu vidū ir grūtāk konstatēt, jo tā ir rafinētāka, niansētāka un tāpēc pieaugušiem daudz grūtāk pamanāmāka. Piemēram, daudz grūtāk ir pamanīt upura virzienā raidītus nievājošus smīnus vai acu skatienus nekā dzirdēt skaļi izteiktus apvainojumus. Ceturtkārt, pieaugušie uzskata, ka novērotājiem ir maza nozīme pārdarīšanas gadījumos vai arī ka novērotāji nevar neko ietekmēt pārdarīšanas procesā. Tomēr, kā tika minēts iepriekš, novērotāji ir ļoti svarīga pārdarīšanas sastāvdaļa, ko pāridarītājs izmanto, lai izrādītu savu varu. Patiesībā novērotāju iesaiste pamanot, ziņojot un pārtraucot pārdarīšanu veicina to, ka mazinās ar pusaudža apcelšanu saistīti gadījumi. To zinot, pieaugušajiem ir lielas iespējas pārtraukt pārdarīšanu savlaicīgi.

Svarīgi ir ne tikai palīdzēt upurim, bet tikpat nozīmīgi ir sniegt palīdzību pāridarītājam, lai mazinātu viņa nepieņemamo uzvedību. Ja netiek sniegta palīdzība arī pāridarītājam, tad tiek veicināta turpmāka pārdarīšana – pāridarītājs atradīs citu upuri un turpinās apcelšanu. Būtiski ir izglītot pusaudžus, ka pārdarīšana ir nepieļaujama un ka tai ir ļoti nopietna ietekme uz pusaudžu tālāko attīstību. Jāpalīdz pusaudžiem atrast sabiedrībai pieņemamas un vērtīgas aktivitātes, kurās viņš var piedzīvot to, ka viņam izdodas un viņš ir veiksmīgs.

Kā palīdzēt pārtraukt sistemātisku pārdarīšanu pusaudžu vidū:

  1. Ja pusaudzis stāsta, ka viņam tiek darīts pāri, neignorējiet to, bet iesaistieties problēmas risināšanā un piesaistiet kompetentus speciālistus (psihologu, sociālo pedagogu).
  2. Pārrunājiet un skaidrojiet pusaudžiem, ka problēmu risināšana vai citu uzmanības iegūšana nav pieņemama, izmantojot vardarbību. Māciet pusaudžiem konfliktu risināšanas stratēģijas, kas ir tendētas uz mierīgu konfliktu risināšanu.
  3. Iedrošiniet pusaudžus runāt par grūtībām, ar kurām tie saskaras.
  4. Izglītojiet pusaudžus un pieaugušos, kas ir mobings jeb sistemātiska pārdarīšana, un kādas ilgtermiņa sekas tā atstāj.
  5. Izskaidrojiet, kādi ir noteikumi, un kādas sekas iestājas, ja noteikumi netiek ievēroti.
  6. Iedrošiniet novērotājus – gan bērnus, gan pieaugušos – iesaistīties, lai pārtrauktu pārdarīšanu.
  7. Sniedziet atbalstu pusaudžiem, kas ir cietuši no pārdarīšanas. Palīdziet viņiem attīstīt prasmes, kas ļauj efektīvāk risināt viņu grūtības.
  8. Neignorējiet pāridarītāju! Viņam arī ir nepieciešama palīdzība.

 

Raksts tapis Rīgas domes Labklājības departamentam sadarbībā ar psych.mag. Krišjāni Zarembu.

 

Foto no nobullying.com

Rīdzinieki tiek aicināti apmeklēt publisko lekciju ciklu par psihoemocionālo veselību

Kā saglabāt sevī harmoniju,  kā pieņemt notikumus un noturēt  savu un līdzcilvēku psihoemocionālo  veselību steigas pilnajā ikdienā, savstarpējās attiecībās, bērnu audzināšanā, karjeras veidošanā un pasaules notikumu virpulī? Rast atbildi uz šiem jautājumiem palīdzēs publisko lekciju cikls, ko Rīgas domes Labklājības departaments organizē sadarbībā ar ģimenes psihoterapeiti Ainu Poišu.

Aina

2016.gadā Labklājības departaments, balstoties uz Rīgas pilsētas pašvaldības sabiedrības veselības stratēģijā „Vesels rīdzinieks – veselā Rīgā” izvirzīto stratēģisko mērķi par ģimenisku, veselīgu un aktīvu sabiedrību, turpina sadarbību ar speciālistiem – psihoterapeitiem, atbalstot publisko lekciju ciklu. Turpinot iesākto tradīciju, Labklājības departaments aicina Rīgas pilsētas iedzīvotājus no septembra līdz novembrim apmeklēt lekcijas, lai papildinātu zināšanas un prasmes par psihoemocionālās veselības stiprināšanu.

Lekcijas notiks divas reizes mēnesī, kopā plānotas sešas lekcijas.

Šoreiz izvēlētas trīs lekciju tēmas:

  • Ģimenes musturi. Krīzes. Resursi. Šķiršanās. Jaunās sistēmas formulēšanās iespējas.
  • Aktuālākie atkarību veidi. Izdegšanas sindroms. Iespējamie risinājumi.
  • Vecāku klātbūtne. Pozitīvas disciplinēšanas metode.

Lekcijā Ģimenes musturi. Krīzes. Resursi. Šķiršanās. Jaunās sistēmas formulēšanās iespējas tiks aplūkotas tēmas par šķiršanās sāpju pārdzīvošanu un negatīvās pieredzes pārvēršanu pozitīvā, ņemot notikušo par pamatu jaunas dzīves sākumam. Piedzīvojot dzīvi, nākas pieredzēt dažādus notikumus. Katrs cilvēks veido savas ģimenes musturus, ieaužot tajos gan pozitīvos notikumus, gan negatīvos, piemēram, šķiršanos, kas daudziem cilvēkiem ir dzīves sastāvdaļa. Lekcijā tiks apspriestas krīzes, kas rodas šķiršanās laikā un pēc tās, un iespējas izmantot sāpīgo pieredzi, lai ieraudzītu dzīvei jaunu jēgu, piešķirtu tai citu saturu un izmantotu iespēju dzīvi dzīvot citādāk.   Ja vien mēs ļaujam šiem sāpīgajiem notikumiem sev ko iemācīt, šķiršanās var būt ne tikai dzīves viens no zemākajiem punktiem, bet, iespējams, kļūt par atspēriena punktu tālākai dzīvei.

Lekcijā Aktuālākie atkarību veidi. Izdegšanas sindroms. Iespējamie risinājumi tiks sniegta informācija par personības tendencēm uz atkarību, atkarību aizvietošanu, līdzatkarību, kā arī darbaholismu kā vienu no atkarības veidiem, kas noved pie izdegšanas sindroma. Savas personības pazīšana sniedz iespēju kontrolēt iesaistīšanos darbā un novērst izdegšanas sindromu. Lekcijā būs iespējams papildināt  zināšanas par atkarībām kā slimību un noskaidrot kā veidot veselīgu attieksmi pret sevi un mazināt līdzatkarības fenomena izraisītās sekas.

Lekcijas Vecāku klātbūtne. Pozitīvas disciplinēšanas metode mērķis ir stiprināt vecākus savā lomā un rosināt idejas, kā veidot attiecības ar bērniem un justies kā labiem vecākiem. Lekcijas ietvaros varēs iegūt informāciju par to, kā pašu vecāku bērnībā iegūtā audzināšanas pieredze ietekmē paradumus, kā viņi audzina savus bērnus, kādi ir bērnu vecumposma uzdevumi un kā vecākiem tiem pielāgoties, par dažādām audzināšanas metodēm, kā arī citu informāciju par bērnu audzināšanu un savstarpējām attiecībām bērnu un vecāku starpā.  Lekcijā arī tiks pārrunāts kā pozitīvi disciplinēt bērnu, sekmējot bērnu patstāvību, mācīšanos no savas pieredzes, tostarp kļūdām.

Lekcijas notiks Rīgas Centrālajā bibliotēkā, Rīgā, Brīvības ielā 49/53, 2.stāvā, Pieaugušo literatūras nodaļā.

LEKCIJU GRAFIKS

 

DatumsLaiksLekcijas tēmaLektori
7.09.16.18:00 – 21:00Ģimenes musturi. Krīzes. Resursi. Šķiršanās. Jaunas sistēmas formēšanās iespējas.

Pieteikšanās uz šo lekciju ir noslēgusies!!!

Aina Poiša;

Nansija Lībiete

21.09.16.18:00 – 21:00Aktuālākie atkarību veidi. Izdegšanas sindroms. Iespējamie risinājumi.

Pieteikšanās uz šo lekciju ir noslēgusies!!!

Aina Poiša;

Benita Griškēviča

 

 

5.10.16.18:00 – 21:00Vecāku klātbūtne. Pozitīvas disciplinēšanas metode.

Pieteikšanās uz šo lekciju ir noslēgusies!!!

Aina Poiša;

Signe Knipše

 

 

19.10.16.18:00 – 21:00Ģimenes musturi. Krīzes. Resursi. Šķiršanās. Jaunas sistēmas formēšanās iespējas.

Pieteikšanās uz šo lekciju ir noslēgusies!!!

Aina Poiša;

Nansija Lībiete

 

2.11.16.18:00 – 21:00Aktuālākie atkarību veidi. Izdegšanas sindroms. Iespējamie risinājumi.

Pieteikšanās uz šo lekciju ir noslēgusies!!!

 

 

Aina Poiša;

Benita Griškeviča

 

16.11.16.18:00 – 21:00Vecāku klātbūtne. Pozitīvas disciplinēšanas metode.

Pieteikšanās uz šo lekciju ir noslēgusies!!!

 

Aina Poiša;

Signe Knipše

 

rakstā izmantota fotogrāfija no www.gimenespsihoterapija.lv