Vecāki tiek aicināti uz bezmaksas nodarbību ciklu „Mīlestības terapija manam bērnam un man”

Rīgas domes Labklājības departaments aicina rīdziniekus apmeklēt bezmaksas nodarbību ciklu vecākiem “Mīlestības terapija manam bērnam un man”.

Nodarbību cikls sastāv no desmit nodarbībām. Pirmā nodarbība 2019.gada 21.martā, plkst. 10:00, Mīlestības Mājā, Gustava Zemgala gatvē 48. Nodarbības notiks katru ceturtdienu šajā pašā laikā un vietā desmit nedēļas pēc kārtas. Katra nodarbība ilgs trīs stundas, tās vadīs psiholoģe Ina Grasmane.

“Mīlestības terapija manam bērnam un man” ir apmācību cikls vecākiem, kurā aicinām apgūt vairākus ļoti praktiskus bērnu audzināšanas un mācīšanas instrumentus, ko Mīlestības pedagoģija paredz izmantot darbā ar bērniem. Mūsdienās izglītības un tradicionālā audzināšanas sistēma  novirza bērnu  no viņa iekšējā, patiesā ES, viņa patiesās būtības, izvirza prasības, kuru izpilde tiek autoritatīvi pieprasīta. Bieži bērni nesaprot darītā jēgu un neprot apkārtējo prasības saskaņot ar savu iekšējo, vienreizējo būtību un talantiem.

Vairāk kā 20 gadu laikā Mīlestības pedagoģija ir pierādījusi, ka, atjaunojot bērna saikni ar viņa iekšējo, radošo būtību, atkāpjas smagi bērnu psiholoģiski un psihosomatiski traucējumi. Bērnu traucējumu un attīstības grūtību pamatā bieži vien ir mazā cilvēka nespēja būt kontaktā ar sevi, savu iekšējo patieso, vienreizējo būtību, tādēļ notiek novirzīšanās no sava vienreizējā, radošā potenciāla  izmantošanas. Mīlestības pedagoģija iet pretēju ceļu. Tā audzina, attīsta, māca, izmantojot mīlestības pedagoģijas un terapijas instrumentus, kas radušies ilggadīgā pieredzē darbā ar bērniem. Mīlestības pedagoģija audzināšanas un apmācību procesā integrē psiholoģiski terapeitiskas metodes.

Nodarbību ciklā ir ietvertas šādas nodarbības:

  1. Mīlestības lēmums kā audzināšanas instruments;
  2. Satikšanās ar bērnu viņa jūtās;
  3. Brīvā spēle;
  4. Ritms kā audzināšanas, apmācību un disciplinēšanas metode;
  5. Disciplinēšanas sistēma Mīlestības pedagoģijā. Galvenie disciplinēšanas likumi un veidi;
  6. Bērnu traucējumi un to būtība… Veidi, kā palīdzēt bērnam;
  7. Bērnu dusmas, darbs ar bērnu dusmām;
  8. Bērnu bailes, darbs ar bērnu bailēm;
  9. Vainas sajūta;
  10. Mazais bērniņš manī.

Lai pieteiktos nodarbībām, jāaizpilda anketa šeit.

Sīkāka informācija šeit.

Foto: sasint/Pixabay

Par bērnu drošību internetā

 

Bērnu un jauniešu acīs internets ir aizraujoša vieta, kur komunicēt, dalīties pieredzē, radoši izpausties, piekļūt dažādām izklaidēm, izmantojot dažnedažādas tehnoloģijas. Nereti vecāki uzskata, ka mūsdienās bērniem ir daudz labākas prasmes lietot dažādas tehnoloģijas un izmantot dažādas programmas nekā pieaugušajiem.

Tomēr vecāki neaizdomājas, ka bērnu spējas izvērtēt internetā pieejamo saturu un atbilstoši reaģēt uz to ir daudz zemāk attīstītas par pieaugušā spējām. Bērna interneta lietošanas uzvedību īpaši riskantu padara arī tas, ka bērns jebkāda veida informāciju var ne tikai saņemt, bet arī izplatīt ļoti viegli, ātri un ērti. Arī vecāku informētība un izpratne par drošu interneta lietošanu  ne vienmēr ir pietiekama un adekvāta. Situāciju, kad bērns lieto internetu, var salīdzināt ar situāciju, kad bērns atrodas ārpus mājas bez pieaugušo klātbūtnes vai pārraudzības. Reālajā vidē vecāki parasti interesējas, kur bērns atrodas un ar ko bērns pavada savu brīvo laiku. Reālajā vidē vecāki bērniem nodrošina lielākoties tādu informāciju, kas ir atbilstoša bērnu vecumam un izpratnes līmenim, un cenšas ierobežot tādu, kas ir neatbilstoša bērna vecumam un izpratnei. Ņemot vēra, ka interneta vide ir ārkārtīgi plaša, starptautiska pasaule, kas ietver ļoti dažāda satura informāciju, iepriekš minētie kritēriji attiecas arī uz drošu interneta lietošanu – vecākiem ir jāzina, kādus sociālos tīklus, mājas lapas bērns apmeklē, ar kāda satura informāciju bērns iepazīstas un kas ir tie cilvēki, ar kuriem bērns komunicē virtuālajā vidē. Neskatoties uz to, ka vecākiem ir pieejami dažādi bērna interneta lietošanas uzraudzības un kontroles rīki, tomēr ikdienā vecākiem ir ļoti grūti kontrolēt bērna interneta lietošanas uzvedību. Tas ir saistīts ar lielo informācijas pieplūdes ātrumu un apjomu, ko bērnam piedāvā internets. Līdzīgi kā reālajā vidē bērnam  ir uzvedības noteikumi, šādiem noteikumiem ir jābūt arī virtuālajā vidē, jo tie pasargā gan pašu bērnu, gan citus bērnus no nedrošas interneta lietošanas, piemēram, personīgo datu izpaušanas vai intīmu attēlu, video sūtīšanas.

Bērniem lietojot internetu, vecākiem lielākie izaicinājumi un grūtības ir līdzīgi tiem, ar kuriem bērns sastopas reālajā dzīvē. Viens no būtiskākajiem izaicinājumiem ir kiberhuligānisms jeb dažāda veida pazemošana virtuālajā vidē. Piemēram, pazemojoša satura īsziņas, izslēgšana no īsziņu saņēmēju grupas, citas personas sociālā konta uzlaušana. Galvenie kiberhuligāniskas uzvedības iemesli ir saistīti ar bērnu savstarpējām attiecībām – cīņa par savstarpēju uzmanību, popularitāti vienaudžu vidū, pieņemšanu grupā, grūtībām tikt galā ar personīgām emocijām – dusmām, aizvainojumu, greizsirdību, nedrošību utt. Lai vecāki pasargātu bērnu no kļūšanas par kiberhuligānisma upuri un lai mazinātu risku, ka bērns pats kļūst par kiberhuligānu, ļoti palīdzoša būs šāda rīcība:

  • runājiet ar bērnu par kiberhuligānismu. Vecākiem ir svarīgi noskaidrot, vai un kā bērns izprot pazemošanu un apcelšanu virtuālajā vidē. Runājiet ar bērnu par to, ka uzvedības ētiskās normas virtuālajā vidē ir tieši tādas pašas kā reālajā saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Bērni bieži vien neatpazīst ētiski morālo robežu starp vienreizēju ķircināšanu un apcelšanu, pazemošanu. Bērnam var būt bažas, ka viņš pārāk jūtīgi reaģē uz vienaudžu jokiem un baidās saņemt aizrādījumu no vienaudžiem par humora izjūtas trūkumu. Šādas bažas veicina bērna klusēšanu par pazemošanu virtuālajā vidē. Atgādiniet bērnam, ka par kiberhuligānisku uzvedību var tikt piemērotas reālas un legālas sekas;
  • vienojieties par vienkāršiem interneta lietošanas noteikumiem. Ir dabiski, ka bērns nejauši piekļūst vai tieši interesējas par informāciju, kas nav piemērota bērna vecumam. Centieties šādus un līdzīgus gadījumus saskatīt kā iespēju uzzināt, kas saista bērna uzmanību, un pārrunāt ar bērnu interneta lietošanas noteikumus. Piemēram, ka bērns sociālajos tīklos nedrīkst izpaust savu tālruņa numuru vai sūtīt savu foto bez vecāku atļaujas;
  • neliedziet pieeju tehnoloģiju ierīcēm. Aizliegšana lietot dažādas ierīces veicinās bērna klusēšanu par piedzīvoto pāridarījumu virtuālajā vidē;
  • interesējieties par to, kas bērnu visvairāk saista internetā un ar ko bērns nodarbojas, lietojot kādu no tehnoloģiju ierīcēm. Līdzīgi reālajai videi, arī virtuālajā vidē bērnam var būt savas specifiskas intereses, par kurām jāzina arī vecākiem. Vecāku interese par bērna aktivitātēm internetā palīdzēs bērnam saprast, ka pastāv uzvedības robežas, lietojot internetu dažādiem mērķiem.

 

Rakstu sagatavoja Rīgas domes Labklājības departaments sadarbībā ar Mg.psych., klīnisko psiholoģi Elīnu Rotbahu – Zarembu. 

Foto: Riala/Pixabay

Veselību veicinoša diennakts nometne “Sajūti pasauli radoši”

Nometni rīko Rīgas domes Labklājības departaments projekta “Mēs par veselīgu Rīgu!” ietvaros no 2018.gada 25.decembra līdz 30.decembrim. Norises vieta – Jelgavas 1.internātpamatskola – attīstības centrs.

Aicināti pieteikties bērni vecumā no 7 līdz 12 gadiem ar kustību vai  fiziskiem attīstību traucējumiem un viņu vecāki, pavadoņi (1 bērns +1 pieaugušais, kas vecāks par 18 gadiem).

Kopējais dalībnieku skaits nometnē – 15 bērni un 15 pieaugušie.

Nometnes mērķis: uzlabot dalībnieku psiho-emocionālo pašsajūtu.

Nometnes programma:

  • ekspresīvās mākslas terapija (vadīs sertificēta psiholoģe Ineta Kona);
  • ciguna vingrošana un fiziskās aktivitātes atbilstoši dalībnieku veselības stāvoklim (vadīs Latvijas Austrumu vingrošanas asociācijas ciguna instruktore Agrita Krastiņa);
  • dabas izziņas pārgājieni (vadīs Reinis Ziļevs no raktuves.lv);
  • radošās un izziņas darbnīcas (vadīs kultūras pasākumu organizatore Andra Hince);
  • atbalsta grupas, diskusijas un lekcijas vecākiem;
  • komandas saliedēšanas pasākumi;
  • tikšanās ar nometnes viesiem, kopēju uzdevumu veikšana;
  • pārsteigumi bērniem un pieaugušajiem;
  • citas aktuālas un radošas aktivitātes.

Nometnes vadītāji: Karīna Stalmane un Andra Hince.

Pieteikšanās nometnei, zvanot uz tālr. nr. 29342266 (Agita Krastiņa) vai rakstot uz e-pastu viesmilibasprojekti@gmail.com.

Lai piedalītos nometnē  līdz 2018.gada 10.decembrim jāiesniedz: 1) vakcinācijas apliecības kopija un medicīnas izziņa par atļauju piedalīties nometnē, sagatavotu atbilstoši MK noteikumiem Nr.981; 2) VDEĀK lēmuma par invaliditāti piešķiršanas kopiju (vai invalīda apliecības kopiju); 3) apliecinājums, ka pieaugušais ir bērna vecāks, aizbildnis vai aprūpētājs. Ja bērnu pavada cits ģimenes loceklis vai radinieks, papildus vecāku apliecinājumu, ka atļauj pavadīt bērnu.

Nodarbības tiek īstenotas Eiropas Savienības Sociālā fonda projekta Nr.9.2.4.2./16/I/021 “Mēs par veselīgu Rīgu – daudzveidīgi un pieejami veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumi!” ietvaros, realizē SIA „Viesmīlības projekti” r.nr.40103706629.

Kā runāt ar bērnu par “TO”

Kā atbildēt dažādu vecumu bērniem par seksualitātes jautājumiem

Svarīgi apzināties, ka sarunas ar bērniem par reproduktīvās veselības jautājumiem nav tikai sarunas par seksu. Tās ir arī sarunas par grūtniecību, dzemdībām, attiecībām, kā arī par cilvēka ķermeni, tā uzbūvi, cilvēka uzvedību u.tml.. Tāpēc šīs tēmas vecākiem parasti nav viegli risināmas. Kad un kā uzsākt šādas sarunas un kā turpināt?
Pirmsskolas vecuma bērns pamana mammas higiēniskās paketes un jautā: kas tas ir? Ko un kā vecākam būtu uz šo jautājumu jāatbild? Un vai vispār jāatbild? Kā atbildēt uz jautājumiem par to, kā rodas bērni?
Ikvienam vecākam visticamāk jau pašam ir sapratne par to, ka ar bērnu ir jārunā par higiēnu un reproduktīvo veselību. Tāpēc šeit mēģināsim rast atbildes par to, kad ir tas piemērotākais brīdis sarunas uzsākšanai un kā atbildēt uz dažādiem bērnu jautājumiem tā, lai paši nebītos un bērnu nenobiedētu.  Un, lai nenotiktu tā,  ka pirmsskolas vecuma bērni daudz jautā vecākiem par šo, bet vecāki, nezinot, vai un kā atbildēt, izvairās no atbildēm, bet pusaudžu vecumā bērni vairs nejautā…

Vissvarīgākis ir brīva un labvēlīga gaisotne

Galvenais, kas jāzina vecākiem, kuri vēlas kopā ar bērnu pievērsties sarunām par intīmo – ka šāds lēmums ir ļoti pareiza un atbalstāma izvēle. Pieredze liecina, ka bērniem, kuriem kaut reizi ir bijusi sirsnīga un atklāta saruna ar vecākiem par seksualitātes tematiku, ir daudz mazāk raksturīga sabiedriski nepieņemama un riskanta seksuāla uzvedība un šāda rakstura problemātika.
Tas nozīmē, ka informēti bērni:

  • vēlāk uzsāk seksuālo dzīvi un visbiežāk to dara pēc savas apzinātas izvēles un fizioloģiskas vajadzības nevis sabiedrības spiediena rezultātā;
  • izvēlas mazāku seksuālo partneru skaitu un seksuālās attiecības retāk izmanto psiholoģisku problēmu risināšanai;
  • rūpējas par savu drošību, biežāk izmanto kontracepcijas līdzekļus un biežāk atļaujas atteikt, kad kaut ko nevēlas pieļaut saskarsmē.

Faktiski tieši šis ir tas rezultāts, par kādu justos iepriecināts ikviens vecāks. Mierīgas, labvēlīgas sarunas kā reiz ir veids, kā šo rezultātu sasniegt. Neviens cits spēcīgāk par vecākiem nespēj ietekmēt bērna gaidas, priekšstatus un personisko robežu cieņu. Tas attiecas arī uz seksa tēmu.

Vecākiem labi jāapzinās un jāpārvalda savas personiskās izjūtas

Sekss, bērnu piedzimšana un attiecības kā parādības pati par sevi nav ne kaunpilna, ne smieklīga, ne netīra joma. Tā ir tāda pat mūsu dzīves šķautne, kā, piemēram, veselība un citas. Tomēr šī šķautne ir ļoti intīma un tas ir iemesls, kādēļ nereti par to ir grūti sākt runāt. Turklāt, daudziem vecākiem ir sava negatīva pieredze, kas traucē par šīm lietām brīvi izteikties.
Tāpēc vecākiem pirms sarunas uzsākšanas ar bērnu būtu vēlams:

  • Savstarpēji apspriest kopīgo plānu. Jāpārliecinās, ka mammai un tētim ir vienāds priekšstats par to, ko vajag un ko nevajag teikt bērnam. Ja priekšstati atšķiras, vēlams jau laikus panākt kompromisu.
  • Ja kautrējaties, izmēģiniet sarunu spoguļa priekšā jeb kopā ar dzīvesbiedru. Bērns var kaut ko pajautāt vienam no vecākiem un var arī abiem vienlaikus uzdot jautājumu, tāpēc būtu lieliski, ja gan mamma, gan tētis nesamulstot spētu piedalīties sarunā viens otra klātbūtnē.
  • Ja jūs nespējat runāt ar bērnu dēļ saviem psiholoģiskajiem pagātnes pārdzīvojumiem, palīdziet sev tikt ar tiem galā. Varat vērsties psihoterapijā, varat izrunāties ar tuvākajiem draugiem vai vismaz palasīt par šīm tēmām internetā. Jūsu bērns ir atsevišķa personība un viņa dzīve veidosies pavisam citādāk kā jūsējā. Jums ir unikāla iespēja pasargāt savu bērnu no tās negatīvās pieredzes, kāda bijusi jums. Šim nolūkam vispirms jāparūpējas par sevi un jārunā ar bērnu.

 

Nepieciešams sajust un cienīt robežas

Daudzi vecāki uztraucas, ka “samaitās” bērnu, ja runās ar viņu par tēmām, kuru pareizai izpratnei bērns vēl nav gatavs. Un vēl baidās par to, vai šādas sarunas neizprovocēs bērnā pāragras nevajadzīgas vajadzības un vēlmes. Pieredze liecina, ka nav iespējams paātrināt bērna normālu seksuālu attīstību, ja mēs paši ievērojam bērna robežas un neattīstām sarunu tālāk par bērna izziņas vēlmēm.
No šīs problēmas iespējams izvairīties, ievērojot četrus vienkāršu likumus:

  • Nesteigties uzsākt sarunu pirmajam, bet tikai atbildēt uz bērna jautājumiem un komentēt dzīves situācijas, ja pamanāt, ka tās nodarbina bērna prātu (atradis prezervatīvus, paketes, ieraudzījis kādu no vecākiem kailu, ieraudzījis bērna barošanu ar krūti, izdzirdējis svešu vārdu, ieraudzījis erotisku ainu filmā, pusaudža vecumā izrāda satraukumu par attiecībām ar kādu pretējā dzimuma bērnu utt.).
  • Dzirdot bērna jautājumu, vispirms jāprecizē, ko tieši bērns ar jautājumu domājis, kur bērns to dzirdējis, ko bērns par to jau zina. Jāņem vērā tāda bērna psihes īpatnība kā tas, ka bērns ne vienmēr jautā par to, ko vēlas zināt un kas viņus uztrauc. Un aiz konkrētā jautājuma var slēpties būtiskāks jautājums, kas jānoskaidro, lai pareizi atbildētu.
  • Atbildēt tikai uz uzdoto jautājumu bez iedziļināšanās. “Kas tas tāds? – Tās ir krūtis.” Punkts. Un pauze. Ja bērnam ar šo atbildi būs par maz, viņš turpinās jautāt, uzdodot vienu (vai 25) precizējošus jautājumus. Ja bērna ziņkārība jau pēc pirmās atbildes ir apmierināta, var un arī vajag apstāties un pie tās arī palikt. Bērni lieliski spēj regulēt sarunas dziļumu un sev saprotamās informācijas daudzumu. Ja bērnam radīsies nākamais jautājums, jūs par to uzzināsiet pirmie!
  • Būt gataviem turpināt sarunu jebkurā laikā, kad bērnam to gribēsies turpināt (izņemot sociāli nepiemērotus brīžus, to skaidrojot un atgriežoties pie jautājuma tiklīdz iespējams). Kopumā raugoties, seksa tēmas legalizācija stimulē ziņkārību un jāsaprot, ka tā ir absolūti veselīga! Un tas, savukārt, nozīmē, ka, iespējams, jau pēc mēneša jums būs bērnam jāskaidro, kas ir, piemēram, “surogātmāte”. Ko darīt?  Arī atbildes uz šādiem jautājumiem ir vecāku sūtība.

Ne vienmēr ir vērts bērniem stāstīt par visu slikto, ko jūs ziniet par uzdoto jautājumu. Bieži vecāki par to runā,  jūtas satraukti un vēlas bērnu pasargāt. Šāda vēlme ir absolūti normāla, tomēr bērna vecumposms bieži vien neļauj visu saprast, apgūt un “salikt galvā pa vajadzīgajiem plauktiņiem”.  Toties vecāki, kas paši pārdzīvo spriedzi un trauksmi attiecībā uz seksa jautājumiem, tieši sar savām izjūtām nevis ar bērnam sniegto informāciju spēj padarīt bērnu nevajadzīgi trauksmainu. Līdz ar to arī bērns no vecākiem var pārņemt trauksmi attiecībā uz seksualitātes tematiku. Tāpēc vecākiem nepieciešams nopietni izsvērt, par ko paši ir gatavi runāt un kuras tēmas jāatliek.

Kādas tēmas interesē dažādu vecumposmu bērnus

Ko mazulim stāstīt par seksu un bērna piedzimšanu

Kā variantu var minēt no kāda bērnu ārsta noklausītu ieteikumu. Visi bērni zina, ka zemāk par vēderu cilvēki izskatās atšķirīgi. Tāpēc var sacīt, ka tētim ir caurulīte un mammai caurumiņš. Tētim ir ļoti mazi bērniņi, bet tie tētī nevar izaugt. Tāpēc tētis ar savu caurulīti pārstādīja bērniņu mammai vēderā, kur viņš auga un, kad izauga pietiekami liels, izkļuva ārpusē.

2-4 gadi
Ķermeņa daļu un dzimumorgānu nosaukumi. Kā rodas bērni (vispārējā ideja). Var atbldēt: Tu izaugi mammas vēderā. Tur bērniņam ir silti un droši, un viņš izaug mammai zem sirsniņas. Šajā vecumā bērns vēl nespēj izprast bērna ieņemšanas un dzemdību procesa detaļas. Tāpēc parasti pietiek ar atbildi par dzemdi, kurā aug bērniņš, kamēr viņam nepienāk laiks piedzimt (nākt pasaulē).

4-6 gadi
Kā tieši dzimst bērns. Varat paskaidrot dzemdību procesu, pastāstīt par spazmām un to, ka bērni piedzimst (nāk pasaulē) no vagīnas. Bērna ieņemšanas kopējā koncepcija (atbilde – mēs ar tēti tevi uztaisījām). Dažkārt bērni jautā pēc vairāk detaļām, tad var sākt stāstīt par olšūnām un spermatozoīdiem.

6-9 gadi
Dzimumakta kopējā koncepcija. Olšūnas un spermatozoīdi, penis (loceklis) un vagīna, dzemde un sēklinieki. Jo vecāks kļūst bērns, jo vairāk viņš spēj saprast –  arī par seksa svarīgumu un baudu, par masturbāciju, par izvarošanu, par viendzimuma attiecībām, par neauglību utt..

10-12 gadi un vecāki
Dzimumnobriešanas būtība un pārmaiņas organismā. Visas ar seksu saistītās tēmas, ko bērns pamanīs TV vai dzirdēs no vienaudžiem. Šajā vecumā būtiski formējas bērna vērtību sistēma un personiskās robežas. Tāpēc svarīgi noskaidrot, tieši ko bērns vēlas uzzināt, lai, no vienas puses, vecāki nekļūtu pārāk uzbāzīgi, un no otras puses – paustu bērnam savu gatavību vienmēr apspriest it visu, kas bērnam svarīgs.

Kādā “valodā” runāt ar bērnu

Ikvienā valodā ir daudz vārdu, kas apzīmē seksu, dzimumorgānus un ar tiem saistītās parādības un procesus. Bieži vien šie vārdi mēdz būt pārāk zinātniski, “saldi”, vai lietoti pārnestā nozīmē (krāniņš, vāverīte). Jā, protams, ir arī rupja leksika. Neitrālu vārdu šajā jomā faktiski nav. Tāpēc arī vecākiem grūti izvēlēties, kādā “valodā” ar bērnu runāt pat sniedzot vienkāršākos paskaidrojumus. Ir ļoti grūti izrunāt to ķermeņa daļu, procesu un parādību nosaukumus, kas saistās ar seksualitāti.
Tāpēc vispirms vēl pirms sarunas ar bērnu ir vērts pārdomāt apzinātu vārdu izvēli un pārliecināties, ka varat paši bez mulsuma (vai vēlmes smieties) tos izrunāt. Smiekli ir kauna, trauksmes un spriedzes maska. Savukārt bērni sajūt vecāku patiesās emocijas un neapzināti sasaista tās ar apspriežamo tēmu! Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai vecāki apspriežamajā tēmā un izvēlēto vārdu lietošanā justos ērti.
Lai kādus vārdus jūs izvēlētos, tie vienīgie būs arī pareizie. Tikai jūs pārzināt jūsu ģimenē ierasto leksiku, jūtat intonāciju un konkrētajā brīdī lietoto vārdu izvēles pareizumu. Tikai jūs spējat lemt tieši ko un kā teikt. Ja jūs izvēlaties teikt “čuriņa”, “vāverīte”  vai “krāniņš” un “gailītis”, arī tas nav nepareizi, tāpat kā “vagīna” un “penis”. Kādam jebkurš no šiem vārdiem var šķist muļķīgs, smieklīgs vai neadekvāts, tomēr tas ir daudz mazāk svarīgi nekā tas, ka jūs vispār ar savu bērnu apspriežat jautājumus, kuru kontekstā šos vārdus lietojat. Bērnam ir svarīgi nevis paši vārdi, bet jūsu miers un pārliecība, kādā tos izrunājat un spējat atbildēt uz viņa jautājumiem. Valoda uzlabosies, kad pienāks laiks.

Protams, ja sākotnēji sauksiet lietas īstajos vārdos (penis, loceklis, vagīna, starpene), tas noteikti atvieglos turpināt sarunas ar bērnu pieaugušākā vecumā.

Kā risināt sarunu

Ir daži paņēmieni un ieteikumi, kas spēj atvieglot sarunu visiem tās dalībniekiem:

  • Paskaidrot vēlams pēc iespējas vienkāršāk, bez terminiem un gariem teikumiem. Ja tomēr vēlaties lietot kādu terminu, tas bērnam jāizskaidro.
  • Jums nav obligāti jāpiekrīt tam, ko jūs stāstāt. Jūs varat stāstīt par dažādiem variantiem un viedokļiem. Galvenais, neignorēt to, kam jūs nepiekrītat (piemēram, ķeizargrieziens). Tā kā bērns savu ziņkārību agri vai vēlu apmierinās arī bez jums, labāk pašiem neslēpt informāciju.
  • Ir pilnīgi normāli kaut ko nezināt vai nespēt atbildēt uzreiz. Tas nozīmē, ka varat mierīgi atzīt savu nezināšanu un apsolīt atrast vajadzīgās atbildes (internetā, literatūrā, sarunā ar psihologu u.tml.) un atgriezties pie sarunas. Jo bērns vecāks, jo vairāk iespējams kopīgi meklēt atbildes uz jautājumiem.
  • Ir pilnīgi normāli kautrēties un sajusties neveikli. Arī to var droši atzīt bērnam (tu mani samulsināji; nu gan es samulsu, tu man uzdevi ļoti nopietnu jautājumu u.tml.) un teikt, ka šī jautājuma apspriešana ir ļoti nozīmīga un ka jums vajag mazliet laiku, lai sagatavotos sarunai.

 Bez kā būtu jāiztiek sarunās:

  • bez tēmas uzspiešanas, moralizēšanas un garām “lekcijām” (pirmsskolas vecumā informēšana ne ilgāk par 3-7 minūtēm);
  • bez mulsuma un sarkšanas;
  • bez “pasakām” par stārķiem, kāpostiem, bērna pirkšanu veikalā vai  sēklas apēšanu, lai tiktu pie bērna;
  • bez pārveidotas balss intonācijas;
  • bez dusmošanās un pārmetumiem par izrādīto interesi;
  • bez izvairīšanās, nolieguma vai atrunāšanās par laiku (tā trūkumu, bērna vecuma nepiemērotību tēmai);
  • bez sniegto zināšanu pārbaudes (pārliecībai, ka iegaumēts).

 

Raksta autore: Evija Rozenlauka, Psych.mag., praktiskā psiholoģe, eksistenciālā psihoterapeite

Foto: talkaboutgiving.org