Veselību veicinoša diennakts nometne “Sajūti pasauli radoši”

Nometni rīko Rīgas domes Labklājības departaments projekta “Mēs par veselīgu Rīgu!” ietvaros no 2018.gada 25.decembra līdz 30.decembrim. Norises vieta – Jelgavas 1.internātpamatskola – attīstības centrs.

Aicināti pieteikties bērni vecumā no 7 līdz 12 gadiem ar kustību vai  fiziskiem attīstību traucējumiem un viņu vecāki, pavadoņi (1 bērns +1 pieaugušais, kas vecāks par 18 gadiem).

Kopējais dalībnieku skaits nometnē – 15 bērni un 15 pieaugušie.

Nometnes mērķis: uzlabot dalībnieku psiho-emocionālo pašsajūtu.

Nometnes programma:

  • ekspresīvās mākslas terapija (vadīs sertificēta psiholoģe Ineta Kona);
  • ciguna vingrošana un fiziskās aktivitātes atbilstoši dalībnieku veselības stāvoklim (vadīs Latvijas Austrumu vingrošanas asociācijas ciguna instruktore Agrita Krastiņa);
  • dabas izziņas pārgājieni (vadīs Reinis Ziļevs no raktuves.lv);
  • radošās un izziņas darbnīcas (vadīs kultūras pasākumu organizatore Andra Hince);
  • atbalsta grupas, diskusijas un lekcijas vecākiem;
  • komandas saliedēšanas pasākumi;
  • tikšanās ar nometnes viesiem, kopēju uzdevumu veikšana;
  • pārsteigumi bērniem un pieaugušajiem;
  • citas aktuālas un radošas aktivitātes.

Nometnes vadītāji: Karīna Stalmane un Andra Hince.

Pieteikšanās nometnei, zvanot uz tālr. nr. 29342266 (Agita Krastiņa) vai rakstot uz e-pastu viesmilibasprojekti@gmail.com.

Lai piedalītos nometnē  līdz 2018.gada 10.decembrim jāiesniedz: 1) vakcinācijas apliecības kopija un medicīnas izziņa par atļauju piedalīties nometnē, sagatavotu atbilstoši MK noteikumiem Nr.981; 2) VDEĀK lēmuma par invaliditāti piešķiršanas kopiju (vai invalīda apliecības kopiju); 3) apliecinājums, ka pieaugušais ir bērna vecāks, aizbildnis vai aprūpētājs. Ja bērnu pavada cits ģimenes loceklis vai radinieks, papildus vecāku apliecinājumu, ka atļauj pavadīt bērnu.

Nodarbības tiek īstenotas Eiropas Savienības Sociālā fonda projekta Nr.9.2.4.2./16/I/021 “Mēs par veselīgu Rīgu – daudzveidīgi un pieejami veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumi!” ietvaros, realizē SIA „Viesmīlības projekti” r.nr.40103706629.

Kā runāt ar bērnu par “TO”

Kā atbildēt dažādu vecumu bērniem par seksualitātes jautājumiem

Svarīgi apzināties, ka sarunas ar bērniem par reproduktīvās veselības jautājumiem nav tikai sarunas par seksu. Tās ir arī sarunas par grūtniecību, dzemdībām, attiecībām, kā arī par cilvēka ķermeni, tā uzbūvi, cilvēka uzvedību u.tml.. Tāpēc šīs tēmas vecākiem parasti nav viegli risināmas. Kad un kā uzsākt šādas sarunas un kā turpināt?
Pirmsskolas vecuma bērns pamana mammas higiēniskās paketes un jautā: kas tas ir? Ko un kā vecākam būtu uz šo jautājumu jāatbild? Un vai vispār jāatbild? Kā atbildēt uz jautājumiem par to, kā rodas bērni?
Ikvienam vecākam visticamāk jau pašam ir sapratne par to, ka ar bērnu ir jārunā par higiēnu un reproduktīvo veselību. Tāpēc šeit mēģināsim rast atbildes par to, kad ir tas piemērotākais brīdis sarunas uzsākšanai un kā atbildēt uz dažādiem bērnu jautājumiem tā, lai paši nebītos un bērnu nenobiedētu.  Un, lai nenotiktu tā,  ka pirmsskolas vecuma bērni daudz jautā vecākiem par šo, bet vecāki, nezinot, vai un kā atbildēt, izvairās no atbildēm, bet pusaudžu vecumā bērni vairs nejautā…

Vissvarīgākis ir brīva un labvēlīga gaisotne

Galvenais, kas jāzina vecākiem, kuri vēlas kopā ar bērnu pievērsties sarunām par intīmo – ka šāds lēmums ir ļoti pareiza un atbalstāma izvēle. Pieredze liecina, ka bērniem, kuriem kaut reizi ir bijusi sirsnīga un atklāta saruna ar vecākiem par seksualitātes tematiku, ir daudz mazāk raksturīga sabiedriski nepieņemama un riskanta seksuāla uzvedība un šāda rakstura problemātika.
Tas nozīmē, ka informēti bērni:

  • vēlāk uzsāk seksuālo dzīvi un visbiežāk to dara pēc savas apzinātas izvēles un fizioloģiskas vajadzības nevis sabiedrības spiediena rezultātā;
  • izvēlas mazāku seksuālo partneru skaitu un seksuālās attiecības retāk izmanto psiholoģisku problēmu risināšanai;
  • rūpējas par savu drošību, biežāk izmanto kontracepcijas līdzekļus un biežāk atļaujas atteikt, kad kaut ko nevēlas pieļaut saskarsmē.

Faktiski tieši šis ir tas rezultāts, par kādu justos iepriecināts ikviens vecāks. Mierīgas, labvēlīgas sarunas kā reiz ir veids, kā šo rezultātu sasniegt. Neviens cits spēcīgāk par vecākiem nespēj ietekmēt bērna gaidas, priekšstatus un personisko robežu cieņu. Tas attiecas arī uz seksa tēmu.

Vecākiem labi jāapzinās un jāpārvalda savas personiskās izjūtas

Sekss, bērnu piedzimšana un attiecības kā parādības pati par sevi nav ne kaunpilna, ne smieklīga, ne netīra joma. Tā ir tāda pat mūsu dzīves šķautne, kā, piemēram, veselība un citas. Tomēr šī šķautne ir ļoti intīma un tas ir iemesls, kādēļ nereti par to ir grūti sākt runāt. Turklāt, daudziem vecākiem ir sava negatīva pieredze, kas traucē par šīm lietām brīvi izteikties.
Tāpēc vecākiem pirms sarunas uzsākšanas ar bērnu būtu vēlams:

  • Savstarpēji apspriest kopīgo plānu. Jāpārliecinās, ka mammai un tētim ir vienāds priekšstats par to, ko vajag un ko nevajag teikt bērnam. Ja priekšstati atšķiras, vēlams jau laikus panākt kompromisu.
  • Ja kautrējaties, izmēģiniet sarunu spoguļa priekšā jeb kopā ar dzīvesbiedru. Bērns var kaut ko pajautāt vienam no vecākiem un var arī abiem vienlaikus uzdot jautājumu, tāpēc būtu lieliski, ja gan mamma, gan tētis nesamulstot spētu piedalīties sarunā viens otra klātbūtnē.
  • Ja jūs nespējat runāt ar bērnu dēļ saviem psiholoģiskajiem pagātnes pārdzīvojumiem, palīdziet sev tikt ar tiem galā. Varat vērsties psihoterapijā, varat izrunāties ar tuvākajiem draugiem vai vismaz palasīt par šīm tēmām internetā. Jūsu bērns ir atsevišķa personība un viņa dzīve veidosies pavisam citādāk kā jūsējā. Jums ir unikāla iespēja pasargāt savu bērnu no tās negatīvās pieredzes, kāda bijusi jums. Šim nolūkam vispirms jāparūpējas par sevi un jārunā ar bērnu.

 

Nepieciešams sajust un cienīt robežas

Daudzi vecāki uztraucas, ka “samaitās” bērnu, ja runās ar viņu par tēmām, kuru pareizai izpratnei bērns vēl nav gatavs. Un vēl baidās par to, vai šādas sarunas neizprovocēs bērnā pāragras nevajadzīgas vajadzības un vēlmes. Pieredze liecina, ka nav iespējams paātrināt bērna normālu seksuālu attīstību, ja mēs paši ievērojam bērna robežas un neattīstām sarunu tālāk par bērna izziņas vēlmēm.
No šīs problēmas iespējams izvairīties, ievērojot četrus vienkāršu likumus:

  • Nesteigties uzsākt sarunu pirmajam, bet tikai atbildēt uz bērna jautājumiem un komentēt dzīves situācijas, ja pamanāt, ka tās nodarbina bērna prātu (atradis prezervatīvus, paketes, ieraudzījis kādu no vecākiem kailu, ieraudzījis bērna barošanu ar krūti, izdzirdējis svešu vārdu, ieraudzījis erotisku ainu filmā, pusaudža vecumā izrāda satraukumu par attiecībām ar kādu pretējā dzimuma bērnu utt.).
  • Dzirdot bērna jautājumu, vispirms jāprecizē, ko tieši bērns ar jautājumu domājis, kur bērns to dzirdējis, ko bērns par to jau zina. Jāņem vērā tāda bērna psihes īpatnība kā tas, ka bērns ne vienmēr jautā par to, ko vēlas zināt un kas viņus uztrauc. Un aiz konkrētā jautājuma var slēpties būtiskāks jautājums, kas jānoskaidro, lai pareizi atbildētu.
  • Atbildēt tikai uz uzdoto jautājumu bez iedziļināšanās. “Kas tas tāds? – Tās ir krūtis.” Punkts. Un pauze. Ja bērnam ar šo atbildi būs par maz, viņš turpinās jautāt, uzdodot vienu (vai 25) precizējošus jautājumus. Ja bērna ziņkārība jau pēc pirmās atbildes ir apmierināta, var un arī vajag apstāties un pie tās arī palikt. Bērni lieliski spēj regulēt sarunas dziļumu un sev saprotamās informācijas daudzumu. Ja bērnam radīsies nākamais jautājums, jūs par to uzzināsiet pirmie!
  • Būt gataviem turpināt sarunu jebkurā laikā, kad bērnam to gribēsies turpināt (izņemot sociāli nepiemērotus brīžus, to skaidrojot un atgriežoties pie jautājuma tiklīdz iespējams). Kopumā raugoties, seksa tēmas legalizācija stimulē ziņkārību un jāsaprot, ka tā ir absolūti veselīga! Un tas, savukārt, nozīmē, ka, iespējams, jau pēc mēneša jums būs bērnam jāskaidro, kas ir, piemēram, “surogātmāte”. Ko darīt?  Arī atbildes uz šādiem jautājumiem ir vecāku sūtība.

Ne vienmēr ir vērts bērniem stāstīt par visu slikto, ko jūs ziniet par uzdoto jautājumu. Bieži vecāki par to runā,  jūtas satraukti un vēlas bērnu pasargāt. Šāda vēlme ir absolūti normāla, tomēr bērna vecumposms bieži vien neļauj visu saprast, apgūt un “salikt galvā pa vajadzīgajiem plauktiņiem”.  Toties vecāki, kas paši pārdzīvo spriedzi un trauksmi attiecībā uz seksa jautājumiem, tieši sar savām izjūtām nevis ar bērnam sniegto informāciju spēj padarīt bērnu nevajadzīgi trauksmainu. Līdz ar to arī bērns no vecākiem var pārņemt trauksmi attiecībā uz seksualitātes tematiku. Tāpēc vecākiem nepieciešams nopietni izsvērt, par ko paši ir gatavi runāt un kuras tēmas jāatliek.

Kādas tēmas interesē dažādu vecumposmu bērnus

Ko mazulim stāstīt par seksu un bērna piedzimšanu

Kā variantu var minēt no kāda bērnu ārsta noklausītu ieteikumu. Visi bērni zina, ka zemāk par vēderu cilvēki izskatās atšķirīgi. Tāpēc var sacīt, ka tētim ir caurulīte un mammai caurumiņš. Tētim ir ļoti mazi bērniņi, bet tie tētī nevar izaugt. Tāpēc tētis ar savu caurulīti pārstādīja bērniņu mammai vēderā, kur viņš auga un, kad izauga pietiekami liels, izkļuva ārpusē.

2-4 gadi
Ķermeņa daļu un dzimumorgānu nosaukumi. Kā rodas bērni (vispārējā ideja). Var atbldēt: Tu izaugi mammas vēderā. Tur bērniņam ir silti un droši, un viņš izaug mammai zem sirsniņas. Šajā vecumā bērns vēl nespēj izprast bērna ieņemšanas un dzemdību procesa detaļas. Tāpēc parasti pietiek ar atbildi par dzemdi, kurā aug bērniņš, kamēr viņam nepienāk laiks piedzimt (nākt pasaulē).

4-6 gadi
Kā tieši dzimst bērns. Varat paskaidrot dzemdību procesu, pastāstīt par spazmām un to, ka bērni piedzimst (nāk pasaulē) no vagīnas. Bērna ieņemšanas kopējā koncepcija (atbilde – mēs ar tēti tevi uztaisījām). Dažkārt bērni jautā pēc vairāk detaļām, tad var sākt stāstīt par olšūnām un spermatozoīdiem.

6-9 gadi
Dzimumakta kopējā koncepcija. Olšūnas un spermatozoīdi, penis (loceklis) un vagīna, dzemde un sēklinieki. Jo vecāks kļūst bērns, jo vairāk viņš spēj saprast –  arī par seksa svarīgumu un baudu, par masturbāciju, par izvarošanu, par viendzimuma attiecībām, par neauglību utt..

10-12 gadi un vecāki
Dzimumnobriešanas būtība un pārmaiņas organismā. Visas ar seksu saistītās tēmas, ko bērns pamanīs TV vai dzirdēs no vienaudžiem. Šajā vecumā būtiski formējas bērna vērtību sistēma un personiskās robežas. Tāpēc svarīgi noskaidrot, tieši ko bērns vēlas uzzināt, lai, no vienas puses, vecāki nekļūtu pārāk uzbāzīgi, un no otras puses – paustu bērnam savu gatavību vienmēr apspriest it visu, kas bērnam svarīgs.

Kādā “valodā” runāt ar bērnu

Ikvienā valodā ir daudz vārdu, kas apzīmē seksu, dzimumorgānus un ar tiem saistītās parādības un procesus. Bieži vien šie vārdi mēdz būt pārāk zinātniski, “saldi”, vai lietoti pārnestā nozīmē (krāniņš, vāverīte). Jā, protams, ir arī rupja leksika. Neitrālu vārdu šajā jomā faktiski nav. Tāpēc arī vecākiem grūti izvēlēties, kādā “valodā” ar bērnu runāt pat sniedzot vienkāršākos paskaidrojumus. Ir ļoti grūti izrunāt to ķermeņa daļu, procesu un parādību nosaukumus, kas saistās ar seksualitāti.
Tāpēc vispirms vēl pirms sarunas ar bērnu ir vērts pārdomāt apzinātu vārdu izvēli un pārliecināties, ka varat paši bez mulsuma (vai vēlmes smieties) tos izrunāt. Smiekli ir kauna, trauksmes un spriedzes maska. Savukārt bērni sajūt vecāku patiesās emocijas un neapzināti sasaista tās ar apspriežamo tēmu! Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai vecāki apspriežamajā tēmā un izvēlēto vārdu lietošanā justos ērti.
Lai kādus vārdus jūs izvēlētos, tie vienīgie būs arī pareizie. Tikai jūs pārzināt jūsu ģimenē ierasto leksiku, jūtat intonāciju un konkrētajā brīdī lietoto vārdu izvēles pareizumu. Tikai jūs spējat lemt tieši ko un kā teikt. Ja jūs izvēlaties teikt “čuriņa”, “vāverīte”  vai “krāniņš” un “gailītis”, arī tas nav nepareizi, tāpat kā “vagīna” un “penis”. Kādam jebkurš no šiem vārdiem var šķist muļķīgs, smieklīgs vai neadekvāts, tomēr tas ir daudz mazāk svarīgi nekā tas, ka jūs vispār ar savu bērnu apspriežat jautājumus, kuru kontekstā šos vārdus lietojat. Bērnam ir svarīgi nevis paši vārdi, bet jūsu miers un pārliecība, kādā tos izrunājat un spējat atbildēt uz viņa jautājumiem. Valoda uzlabosies, kad pienāks laiks.

Protams, ja sākotnēji sauksiet lietas īstajos vārdos (penis, loceklis, vagīna, starpene), tas noteikti atvieglos turpināt sarunas ar bērnu pieaugušākā vecumā.

Kā risināt sarunu

Ir daži paņēmieni un ieteikumi, kas spēj atvieglot sarunu visiem tās dalībniekiem:

  • Paskaidrot vēlams pēc iespējas vienkāršāk, bez terminiem un gariem teikumiem. Ja tomēr vēlaties lietot kādu terminu, tas bērnam jāizskaidro.
  • Jums nav obligāti jāpiekrīt tam, ko jūs stāstāt. Jūs varat stāstīt par dažādiem variantiem un viedokļiem. Galvenais, neignorēt to, kam jūs nepiekrītat (piemēram, ķeizargrieziens). Tā kā bērns savu ziņkārību agri vai vēlu apmierinās arī bez jums, labāk pašiem neslēpt informāciju.
  • Ir pilnīgi normāli kaut ko nezināt vai nespēt atbildēt uzreiz. Tas nozīmē, ka varat mierīgi atzīt savu nezināšanu un apsolīt atrast vajadzīgās atbildes (internetā, literatūrā, sarunā ar psihologu u.tml.) un atgriezties pie sarunas. Jo bērns vecāks, jo vairāk iespējams kopīgi meklēt atbildes uz jautājumiem.
  • Ir pilnīgi normāli kautrēties un sajusties neveikli. Arī to var droši atzīt bērnam (tu mani samulsināji; nu gan es samulsu, tu man uzdevi ļoti nopietnu jautājumu u.tml.) un teikt, ka šī jautājuma apspriešana ir ļoti nozīmīga un ka jums vajag mazliet laiku, lai sagatavotos sarunai.

 Bez kā būtu jāiztiek sarunās:

  • bez tēmas uzspiešanas, moralizēšanas un garām “lekcijām” (pirmsskolas vecumā informēšana ne ilgāk par 3-7 minūtēm);
  • bez mulsuma un sarkšanas;
  • bez “pasakām” par stārķiem, kāpostiem, bērna pirkšanu veikalā vai  sēklas apēšanu, lai tiktu pie bērna;
  • bez pārveidotas balss intonācijas;
  • bez dusmošanās un pārmetumiem par izrādīto interesi;
  • bez izvairīšanās, nolieguma vai atrunāšanās par laiku (tā trūkumu, bērna vecuma nepiemērotību tēmai);
  • bez sniegto zināšanu pārbaudes (pārliecībai, ka iegaumēts).

 

Raksta autore: Evija Rozenlauka, Psych.mag., praktiskā psiholoģe, eksistenciālā psihoterapeite

Foto: talkaboutgiving.org

Mediācija – ārpustiesas konfliktu risināšanas veids

 

Mediācijas mērķis ir panākt, lai katra konfliktējošā puse panāktu uz savām interesēm vērstu rezultātu. Mediācijā nav zaudētāju. Ar mediācijas palīdzību konflikts var tikt atrisināts ātrākā laikā vai arī no tā var izvairīties pavisam. Mediācija ir brīvprātīgs process, kurā konfliktējošās puses ar neitrālas trešās personas – mediatora – palīdzību pašas mēģina atrast abām pusēm pieņemamu domstarpību risinājumu.

Mediācija no tiesas procesa, kas ir ierastākais un pazīstamākais šķietami sarežģītu konfliktu risināšanas veids, galvenokārt atšķiras ar to, ka tiesas procesā gandrīz vienmēr ir viens uzvarētājs un viens zaudētājs. Veiksmīgas mediācijas rezultāts ir abu pušu panākta vienošanās un abas puses jūtas kā ieguvējas. No likuma viedokļa taisnīgs lēmums var neapmierināt nevienu no pusēm, bet mediācijas laikā abpusēji apmierinošus lēmumus pieņem paši dalībnieki, tāpēc viņi ar šiem lēmumiem būs apmierināti un pildīs uzņemtās saistības.

 

Mediācijai raksturīgākās pazīmes

 

  1. Mediācija nozīmē konfliktu risināšanu.
  2. Mediācija ir konfliktu risināšanas process komunikācijas ceļā, kurā abas puses tiek atbalstītas, lai tās noslēgumā justos kā uzvarētājas.
  3. Mediācija atbalsta puses, lai tās savu konfliktu risinātu pašas. Mediācija koncentrējas uz interesēm, kas slēpjas aiz pušu ieņemtajām pozīcijām, tādējādi paplašinot konflikta risinājumu iespējas.
  4. Mediācijas process var beigties ar juridiski saistošu vienošanos.
  5. Mediācija ir brīvprātīgs process. Tikai no pašām iesaistītajām pusēm ir atkarīgs vai mediācijas procesa rezultāts būs veiksmīgs.

 

Mediācijas process nav iespējams, ja kāda no strīda pusēm ir pielietojusi fizisku vardarbību pret otru pusi vai sirgst ar atkarību (vielu, spēļu u.c. atkarības formas).

Mediators ir neitrāla, strīda risināšanā neiesaistīta persona, kas vada sarunu procesu un atbalsta abas puses nonākt pie abpusēji izdevīga risinājuma. Mediators ir tam speciāli apmācīts.

Kā notiek mediācijas process?

Mediators vai mediatori satiekas ar strīdā iesaistītajām pusēm, izskaidro mediācijas norisi, mediatora funkcijas, pušu tiesības un mediācijas pamatprincipus. Mediators/-i uzsāk mediāciju ar strīdā iesaistītajām pusēm, uzklausot abu pušu viedokļus, pozīcijas, noskaidro patiesās vajadzības un priekšlikumus strīda risināšanai. Parasti mediācijas procesā piedalās abas strīdus puses, tomēr mediators var tikties ar katru no pusēm atsevišķās mediācijas sesijās. Mediators nepieņem lēmumus, bet iesaista abas puses strīda risināšanā un puses pašas vienojas par abām pusēm pieņemamāko strīda risinājumu. Mediācija ir konfidenciāls process – nekas no mediācijas sesijā runātā netiek izpausts trešajām personām. Mediācija ir vienlīdzīgs process attiecībā pret abām strīdā iesaistītajām pusēm.

Ja mediācija ir noritējusi sekmīgi un noslēgusies ar abām pusēm izdevīgu strīda risinājumu, puses var parakstīt mediācijas vienošanos, ko palīdz sastādīt mediators. Ja mediācija noslēgusies bez abu pušu vienošanās – puses nav spējušas rast abpusēji pieņemamu risinājumu, strīdu tālāk var risināt tiesā.

Ja mediācijas rezultātā tiek atsaukta prasība tiesā, tiek atmaksāta valsts nodeva 50% apmērā.

Ieguvumi, ja konflikts tiek risināts mediācijā:

–              tiek ietaupīti līdzekļi;

–              tiek ietaupīts laiks;

–              tiek saglabātas savstarpējās attiecības un abas puses jūtas kā uzvarētājas;

–              puses pašas pieņem lēmumu par sev izdevīgu strīda risinājumu;

–              neformāls, konfidenciāls un uz abu pušu interesēm balstīts process;

–              pusēm ir tiesības izvēlēties abām pusēm pieņemamu mediatoru.

 

Rīgas pašvaldībā deklarētajām ģimenēm mediācijas pakalpojums līdz šī gada novembra beigām ir pieejams bez maksas 8 – 10 stundu apmērā ar Rīgas sociālā dienesta nosūtījumu, atkarībā no konkrētā gadījuma. Potenciālajam klientam ir jāierodas uz konsultāciju Rīgas Sociālajā dienestā (informācija par tuvāko teritoriālo centru atbilstoši faktiskajai dzīvesvietai var uzzināt, zvanot uz informatīvo tālr. nr.  67105048), sociālais darbinieks izvērtēs klienta vajadzības.

Mediācijas pakalpojuma mērķis – palīdzēt risināt vecāku domstarpības, kas skar arī bērnu intereses, un veicināt ģimeņu stiprināšanu, ļaujot saglabāt cieņpilnas attiecības starp vecākiem un nodrošinot turpmāku vecāku spēju kopīgi konstruktīvi risināt jautājumus, kas saistīti ar bērna ikdienas aprūpi, audzināšanu un izglītošanu.

 

Foto: AIFS