Bērniņa ienākšana ģimenē

Pecdzemdibu depresijaKo darīt, lai brīdī, kad bērniņš ienāk ģimenē, dzīve nešķistu drūma? Kāds varbūt jautās – kāds gan vēl drūmums, ja vien neskaita ātri tumstošos vakarus rudenī un pelēcīgas ainavas rīta miglā… kāds gan vēl drūmums, ja var pievienoties dabiski gaidāmam pieņēmumam, ka mazuļa dzimšanai un ienākšanai ģimenē jābūt prieka un laimes pilnam notikumam? Bet varbūt tu zini, ka gandrīz jāgavilē un jāizbauda šis laiks, bet – tā vietā tev birst asaras un rūgti ir gan rīti, gan vakari…

Tu piktojies uz sevi un uz citiem, kā arī gribi zināt un saprast – KAS NOTIEK!? Vēl vairāk – tu esi gandrīz pārliecināta, ka esi slikta mamma. Visbiežāk šādu stāvokli sauc par pēcdzemdību depresiju, tomēr jāatceras arī, ka emocionāle traucējumi pēcdzemdību periodā var būt ļoti dažāda rakstura.

Lai arī bērna piedzimšana patiešām ir priekpilns notikums, tas vienlaikus ir arī emocionālas krīzes stāvoklis, jo notikušas nozīmīgas pārmaiņas sievietes dzīvē un ikdienas ritmā. Nekas nav kā senāk – viss ir mainījies, pilnīgi viss. Ir jauna loma, rūpes, pienākumi un atbildība, kā arī ar to saistīts nemiers. Ir arī fizisks nogurums, miega trūkums, straujas hormonālās pārmaiņas un spēku izsīkums pēc dzemdībām. Satraukuma un baiļu pārvarēšanau nereti apgrūtina emocionāla un sociāla atbalsta trūkums, līdz ar to jaunā māmiņa bieži vien paliek viena ar savām izjūtām – īsti nezina, vai kādam teikt, ka nejūtas labi, tāpēc jūtas arvien sliktāk.

Emocionālu traucējumu, krš sākas pirmajās divās diennaktīs pēc dzemdībām, dēvē par krīzi. Liela problēma var būt pat apzināta vai neapzināta sievietes agresija pret savu bērnu, kurš mātes trauksmes un nomāktības dēļ uz brīdi var šķist “vainīgs” pie sliktās pašsajūtas. Ārstu praksē bijuši arī gadījumi, kad dažas sievietes ar neapzinātām izmisuma dusmu jūtām vēršas pie ārsta ar sūdzībām par bailēm savam bērnam nodarīt ko ļaunu. Daļa sieviešu jūt izmisumu, vēloties, kaut nebūtu kļuvušas par māti, saprotot, ka atpakaļceļa vairs nav pat tad, ja uz brīdi liekas, ka pietrūkst spēka, prasmju un iekšējo resursu būt labai mammai.

Sievietei var parādīties arī psihosomatiski simptomi (piemēram, galvassāpes, muguras sāpes, gremošanas traucējumi), kas īsti nepakļaujas ārstēšanai – zāles nepalīdz. Tomēr visbiežāk jaunās māmiņas cieš no trauksmes: izjūt milzīgu atbildību un satraukumu rūpēs par bērnu, cenšas būt laba, vēl labāka, vislabākā un pat perfekta māte, tādēļ ir saasināti jūtīga pret kritiku. Vienas no šādu izjūtu nevēlamām sekām ir bērna pārmērīga novērošana un kontrolēšana, un vienlaikus nespēja uztvert bērna vajadzības, tāpēc bērns ir nemierīgs un raud. Emocionālie traucējumi tādēļ noteikti ir jārisina.

Trauksmaina, dusmīga vai nomākta mamma nespēj sniegt drošības sajūtu savam bērnam, tāpēc bērns cieš, jūtoties nedrošs un nemierīgs, slikt ēd, guļ, zaudē svaru, slimo un atpaliek attīstībā. Turklāt mātes ciešanas vienmēr ietekmē ne tikai jaundzimušo, bet arī pārējos bērnus.

Emocionālie traucējumi pēcdzemdību periodā ir ciešanas ne tikai bērna mātei, bet arī tēvam. Arī vīrietis, kļūstot par tēvu, var nonākt krīzes situācijā, īpaši tad, ja vīrietis neatbilst cerētajai siltās ligzdas veidotāja lomai vai emocionālā brieduma trūkuma dēļ pats pieprasa aprūpi. Sieviete emocionāli distancējas no vīra, jūtas vientuļa un klusē, neizsaka savu neapmierinātību vai vajadzības un nesaņem ne emocionālu, ne praktisku atbalstu. Ģimenē tādēļ var rasties konflikti, kas sievietes nomāktības izjūtu var tikai pastiprināt.

Tādēļ depresijas gadījumā tik ļoti nepieciešams meklēt ārsta speciālista palīdzību, lai mazais bērniņš izaugtu par laimīgu, drošu un veselu personību, bet jaunā māmiņa un tētis mācētu izbaudīt tik dārgo laiku, ko pavadīt kopā ar savu bērniņu.

Informācijas avots: Tautas veselības gadagrāmata 2014, autore – Inga Pētersone, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas klīnikas ārste psihoterapeite